Turpinot apceļot Latviju, arī šajā pavasarī dodamies pa Zemgales ziedošajām ārēm. Pērn pirmo reizi tika pasniegtas Zemgales Tūrisma gada balvas, suminot reģiona novadu – Dobeles, Jelgavas, Bauskas, Aizkraukles un Jēkabpils – sasniegumus tūrismā. Nu, apvienojot visus laureātus, izveidots īpašs maršruts, kuru aicinu iepazīt tuvāk. 

Ceļojumu pa pagājušajā gadā augstāko novērtējumu saņēmušajām Zemgales tūrisma vietām vajadzētu sākt ar Likteņdārzu, kura iecere veidojot bija, lai ikviens varētu pieminēt latviešu tautai zudušās dvēseles – gan tos cilvēkus, kuriem nav zināma atdusas vieta izsūtījumā un kauju laukos, gan tos, kuri devušies trimdā un dzimtenē vairs nav atgriezušies, gan visus tēvzemes smiltājā guldītos latviešus. Ne velti kādreizējā Krievkalna (no 2005. gada Kokneses) sala izvēlēta šim mērķim. Pirmie latvieši (latgaļi) Koknesē apmetušies jau mūsu ēras septītajā gadsimtā, divsimt gadu laikā izveidojot nozīmīgu saimniecisko centru, kas jau13. gadsimtā ieguva pilsētas tiesības un kļuva par Hanzas savienības locekli.

Tagadējā Kokneses sala senāk nemaz nav bijusi sala, bet sauszeme, kas dēvēta arī par Krīvkalnu. Pa Daugavu te garām uz Rīgu pludināti pārdošanai paredzētie baļķi, bet 1914. gadā norisinājušās Pirmā pasaules kara kaujas, par ko liecina te saglabājušies ierakumi. 1935. gadā pirmo reizi Latvijā Krievkalnā notikuši Pļaujas svētki, uz kuriem kā goda viesis bijis ielūgts arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Sala izveidojusies 1966. gadā pēc Pļaviņu HES būvniecības pabeigšanas, kad daļa Krievkalna teritorijas tika applūdināta, un padomju gados to pārsvarā izmantoja lauksaimniecības vajadzībām.