1923. gada 5. jūlijā. Pirms 100 gadiem Rīgā ar satiksmes lidmašīnu no Vācijas, no Karalaučiem (tagadējās Kaļiņingradas) negaidīti ieradās 1919. gada maija – jūnija Andrieva Niedras provāciskās valdības aizsardzības ministrs Teodors Vankins. Dokumentu pārbaudes laikā viņu arestēja un nodeva Politpārvaldes rīcībā.

Reklāma

Kad par notikušo dažas dienas vēlāk no preses uzzināja Latvijas sabiedrība, tā izvērtās par sensāciju. Ārstu un pirms Pirmā pasaules kara aktīvu latviešu konservatīvā spārna sabiedrisko darbinieku Vankinu Latvijā uzskatīja par dzimtenes nodevēju. 

Kā Niedras valdības ministrs Vankins bija līdzdarbojies pie rīkojuma par landesvēra uzbrukumu Igaunijas armijai un tās sastāvā tobrīd esošajām latviešu vienībām pie Cēsīm, bet vēlāk tā paša gada rudenī sadarbojies ar Pēvelu Bermontu viņa avantūrā. 

Prese apgalvoja, ka Vankins Rīgā ieradies "glīti ģērbies, turīgs miesās, kā agrāk, noskūtu ģīmi" un "viņa noziegumi ir smagi, jo viņš kopā ar Golca un landesvēra štābu ņēma dalību pie uzbrukuma projekta izstrādāšanas mūsu ziemeļarmijai". 

Vankinam nebija dota atļauja iebraukšanai Latvijā. Viņš apgalvoja, ka tādu lūdzis. "Dr. Vankinu nogādāja Politiskā apsardzē. Tur viņam jautāts, kādēļ viņš kā valsts noziedznieks uzdrošinājies ierasties Latvijā, kur viņam draud smags sods. Dr. Vankins atbildējis, ka viņa negaidītās ierašanās iemesls ir viņa tēva nāve, kurš šinīs dienās Berzonē (Bērzaunē) miris. Pēc bērēm viņš esot gribējis uzdoties valsts iestādēm labprātīgi. Apcietinātais izturas ļoti mierīgi. Viņam nekādas vīzas nav un tagad to nodod Tiesas palātas prokuroram Niedras puča lietā," rakstīja "Jaunākās Ziņas". 

Jāpiebilst, ka tiesā Vankinu, kurš sevi par vainīgu neatzina, attaisnoja. Viņa loma Neatkarības kara notikumos bija tikai formāla. Vankins norobežojās no politikas un vēlāk Vidzemē strādāja kā labi ieredzēts mediķis un vadīja apriņķa slimnīcu Gulbenē, bet 1940. gadā īsi pirms padomju okupācijas emigrēja uz Vāciju. 

Kad Latviju okupēja nacisti, Niedras valdības eksministrs uz dažiem gadiem atgriezās dzimtenē, taču tad atkal devās prom un nomira 1947. gadā Rietumvācijā. 

Jaunais Rīts, 1923. gada 5. jūlijā

Apsveicams pasākums. Cesvainē lielākā daļa pļavu ir ap Kūjupi. Upes gultne ar katru gadu vairāk aizsērē un nenovada ūdeni. Pērnajā gadā lielākā daļa pļavu īpašnieku tikai noskatījās uz brango zāli, par pļaušanu nebij ko domāt un siena kaltēšana bij pilnīgi neiespējama. Tagadējais aukstais un lietainais pavasaris, kā arī pēdējo gadu mācība iekustinājusi vienu daļu saimnieku ar rosīgo pagasta valdes priekšsēdētāju priekšgalā, stāties pie meliorācijas darbiem. Labu ceļa vēju! Darbs steidzams un nāks par svētību četriem apkārtējiem pagastiem. Ja tikai iniciatoru spars nesašķīstu pret apkārtējo vienaldzību un nepraktisko skopumu!