Daudzeva ir dzelzceļa stacija Aizkraukles novada Daudzeses pagastā līnijā Jelgava I–Krustpils un vēstures notikumu kontekstā minama starp neparastākajām Latvijas dzelzceļa stacijām. To atklāja 1904. gadā grāfa P. Šuvalova īpašumā kā ierindas starpstaciju (tur bija divi sliežu ceļi, kur pretējos virzienos braucošiem vilcieniem izmainīties) toreizējā Maskavas–Ventspils dzelzceļa līnijā, un vēlākajos gados Daudzevas stacija kļuva par vienu no noslogotākajiem dzelzceļa kravu pārkraušanas punktiem, kas te tika izveidots Pirmā pasaules kara gados un turpināja kalpot arī civilām vajadzībām līdz pat 1973. gadam. Sākotnējā stacijas ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām un renovēta.
Pirmās liecības par nodomu, izmantojot sliežu ceļus, Ventspils (Vindavas) ostu savienot ar Krievijas impērijas centrālajām guberņām atrodamas 1867. gadā. Turpmākajos trīsdesmit gados par šādu ieceri bija liela interese, taču dažādu iemeslu dēļ neviens pretendents nesaņēma atļauju dzelzceļa līnijas būvēšanai. Tikai 1897. gada 21. maijā atļauja tika izsniegta Ribinskas dzelzceļa sabiedrībai, kas vēlāk kļuva par vienu no saimnieciski veiksmīgākajām Krievijas privātajām dzelzceļa sabiedrībām. Acīmredzot Krievijas Ceļu satiksmes ministrijas amatpersonas bija pārliecinājuši šīs sabiedrības panākumi, tikko izbūvējot dzelzceļa līniju no Bologojes uz Pleskavu, kas nodrošināja Ribinskas saistību ar Rīgas ostu.
Tūlīt pēc atļaujas saņemšanas sākās Maskavas–Ventspils 1094 kilometrus garās dzelzceļa līnijas trasēšanas darbi. Līnija bija sadalīta vairākos posmos, un regulāru vilcienu kustību posmā Krustpils–Tukums, kurā bija arī Daudzevas stacija, atklāja 1904. gada 11. novembrī. 1918. gadā ar speciālu dekrētu Padomju Krievija pasludināja Maskavas–Vindavas–Ribinskas dzelzceļa sabiedrības sliežu ceļu nacionalizāciju, kaut tobrīd reālais dzelzceļa saimnieks Latvijas teritorijā bija vācu armija, ko tā Pirmā pasaules kara gados kopš 1916. gada izmantoja frontes apgādei, pielāgojot sliežu ceļus sev ierastajam normālplatumam (1435 mm). Savukārt pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas mūsu valsts dzelzceļu pārraudzībā nonāca posms starp Zilupi un Ventspili. Tilts pār Daugavu un tam piegulošie sliežu posmi kara gados bija tik ļoti sabojāti, ka vilcienu kustību maršrutā Sēlpils–Krustpils izdevās atjaunot tikai 1930. gadā.
Kara laika militārais mērķis
Pirmā pasaules kara laikā Daudzevas stacijai bija stratēģiska nozīme – tā atradās netālu no vācu armijas pozīcijām Daugavas kreisajā krastā. Stacijas apsardzi nodrošināja zenītartilērija, jo vācieši to bija izvēlējušies par bāzes vietu frontes apgādei ar pārtiku un munīciju. Tādēļ 1916. gada 13. aprīlī stacijai no gaisa uzbruka krievu četrmotoru bumbvedējs "Iļja Muromietis". Starp lidmašīnas apkalpes locekļiem bija arī motorists Marsels Pliā – pēc izcelsmes franču polinēzietis. Kaujas karstumā bumbvedējs tika nopietni bojāts, un, lielā mērā pateicoties tieši motorista gaisā veiktajam ārkārtas remontam, lidmašīnai izdevās veiksmīgi nosēsties. Vēlāk visi kaujas lidojuma dalībnieki saņēma apbalvojumus un dienesta pakāpes paaugstinājumu, tostarp M. Pliā piešķīra III pakāpes Sv. Jura krustu un vecākā apakšvirsnieka (feldfēbeļa) pakāpi.
Savukārt Latvijas atbrīvošanas kara laikā 1919. gada oktobrī pie Daudzevas stacijas notika kauja starp vācu leģiona Rikhofa bataljonu un Latvijas armijas daļām. Pēc tam brīvvalsts un arī padomju okupācijas gados stacija kalpoja kā svarīgs preču pārkraušanas punkts un savienojums ar Viesītes šaursliežu dzelzceļu līdz tā slēgšanai 1972. gadā.
Informācija par vēl vienu atvieglota tipa dzelzceļu Daudzevas apkaimē ir iegūta no 20. gadsimta 60.–70. gados pētījumus veikušā dzelzceļa entuziasta Imanta Dreimaņa. Viņš min, ka "no Daudzevas II stacijas bija izbūvēts truļu ceļš līdz Silnieku mežsarga mājām un tālāk līdz Pagrabkalniem, pa kuru kustība notika ar zirgiem. Pa šo divpa- dsmit kilometrus garo ceļu vācieši uzturēja satiksmi ar armijas noliktavām, kuras tie bija ierīkojuši pie Jorgelāniem un Silniekiem, kā arī pieveda meža materiālus."
Pārdrošais Kaupēna uzbrukums
Daudzevas vilciena aplaupīšana ir viens no skaļākajiem rūdītā laupītāja un slepkavas Kaupēna noziegumiem, jo līdz tam nekas tāds vēl nebija noticis. Šis atgadījums pieminēts arī Latvijas Televīzijas raidījumā "Tas notika šeit!". 1923. gada 27. septembrī ap pulksten vienpadsmitiem vakarā vilciens ar pieciem pasažieru un četriem preču vagoniem no Eķengrāves (Viesītes stacijas nosaukums no 1921. līdz 1927. gadam) tuvojies Daudzevas stacijai, kad kilometra attālumā no tās nogāzes līkumā lokomotīves mašīnists pamanījis uz sliedēm uzveltus koka klučus. Vilcienu izdevās nobremzēt, tomēr tas ar nelielu ātrumu uzskrēja šķēršļiem virsū. Mašīnists kopā ar savu palīgu izkāpa, lai klučus novāktu. Sākumā viss bijis mierīgi, bet pie pēdējā – piektā – kluča nocelšanas no meža atskanējusi skarba balss to neaiztikt. Mašīnists nav klausījis un tika sašauts kreisajā kājā. Pie lokomotīves piesteidzies liela auguma vīrietis ar lupatu aizsegtu seju. Uz pleciem tam bijusi šautene, vienā rokā revolveris, otrā – elektriskā lampiņa. Mašīnista palīgs iebēdzis krūmājā otrpus sliežu ceļam, kur saticis virskonduktoru, un abi skrējuši uz staciju ziņot dežurantam par uzbrukumu.
Pēc Kaupēna aizturēšanas nepilnus trīs gadus vēlāk izmeklēšanā no liecinieku stāstītā rekonstruēta tā vakara notikumu gaita. Uzbrucējs licis ievainotajam mašīnistam nostāties pie trešā vagona. Piekodinājis nekustēties, jo pretējā gadījumā viņu nošaušot pavisam, un devies pie citiem vagoniem. Skaļā balsī viņš pavēlējis pasažieriem palikt savos vagonos. Pretoties bezcerīgi – vilciens no visām pusēm esot aplenkts. Tomēr viens no pasažieriem Kaupēna pavēlei nav klausījis. Tas bijis Kārlis Osītis, kurš izņēmis no kabatas savu revolveri un kāpis ārā no vilciena, bet šajā mirklī laupītājs viņu apžilbinājis un iešāvis krūtīs. Smagi ievainots, Osītis ierausies atpakaļ vagonā un atslīdzis solā, kur vēlāk arī ticis aplaupīts.