1924. gada 5. aprīlī. Pirms 100 gadiem Daugavmalā sanākušo ziņkārīgo tūkstošu acu priekšā palu ūdeņu nestā ledus masa sagrāva un aiznesa jūrā gājēju un pajūgu satiksmei starp Rīgas labo un kreiso krastu ļoti svarīgo Lībekas tiltu, kas savienoja Grēcinieku ielu ar Akmens ielu.
Lai nodrošinātu savu apgādi, 1917. rudenī to no koka konstrukcijām bija uzbūvējis ķeizariskās Vācijas karaspēks, jo Krievijas armija, Rīgu pametot, visus tiltus pār Daugavu saspridzināja. Lībekas tiltu kara apstākļos cēla steigā, neņemot vērā upes straumes īpatnības. Tā balstu ledus lauzēji bija novietoti ieslīpi, nepareizā leņķī. Bet 1924. gada pavasaris visā Latvijā nāca ar lieliem plūdiem. Upēs ledus bija ļoti daudz un biezs un sastrēgumi veidojās viens pēc otra. Viens no tiem, ap desmit kilometru garumā, Daugavā sagrēdojās starp Doles salu un Ikšķili.
Latvijas armijas sapieri 5. aprīlī ledu lūkoja iekustināt ar spridzināšanu. Izdevās pat pārāk labi, jo ledus krāvumi sakustējās un milzīgā nekontrolējamā masā gāzās uz Rīgu.
Četri ostas velkonīši tajā laikā mēģināja drupināt ledu starp funkcionējošo dzelzceļa un Lībekas tiltu. Sprādzienu raisītais straumes un ledus vilnis visā upes platumā kuģīšu apkalpes pārsteidza pilnīgi negaidīti. Par laimi, trīs velkoņiem izdevās patverties Āgenskalna līcī, bet ceturto – "Zibeni" – stihija sadragāja un aizrāva līdzi. Taču cilvēku upuru nebija – kuģīša stūrmanim brīnumainā kārtā izdevās pieķerties pie Lībekas tilta konstrukcijām un aizskriet līdz krastam. Tūlīt pēc tam, ap pulksten trijiem dienā, ledus izlauza tilta vidējo posmu, bet stundu vēlāk uz jūru aizceļoja praktiski visa tilta labā krasta daļa. Palika tikai dažas sekcijas pie Pārdaugavas krasta, jo tur straume bija vājāka. Ap pulksten astoņiem vakarā sagāztā tilta koka balstu konstrukcijas un laidumus jau manīja jūrā. Divi laidumi uzsēdās uz sēkļa pie Mīlgrāvja. Uz mūra balstiem celtais Dzelzs tilts spiedienu izturēja, taču ledus blāķi pie tā sakrāmējās tik augstu, ka norāva tilta apakšdaļai piestiprinātos kabeļus, un Pārdaugava palika bez elektrības un telefona sakariem.
No satiksmes viedokļa Lībekas tilta nopostīšana pārdaugaviešiem bija katastrofa.
Vienīgais atlikušais tilts bija paredzēts tikai dzelzceļam, tādēļ pirmajās nedēļās pilsēta nodrošināja bezmaksas kuģīšu satiksmi pāri upei. Tie bijuši tik pārpildīti, ka braukšana "saistījās ar dzīvības briesmām". Situācija prasīja steidzamu risinājumu, ko atrada, no labā krasta līdz atlikušajām kreisā krasta daļām izvietojot pontonu tiltu sekcijas. 1924. gada 21. jūnijā pagaidu konstrukciju atvēra satiksmei.
Strādnieku Avīze, 1924. gada 5. aprīlī
Ceļu konvencija ar Igauniju. Trešdien ārlietu ministrijā parakstīja nolīgumu par ceļu lietošanu pierobežas joslā ar Igauniju. Abu valstu delegācijas vienojušās, ka Latvija nodod Igaunijas pilsoņu lietošanai 22 ceļus, bet Igaunija mūsu pilsoņu rīcībā – 12 ceļus; ceļu kopīgs garums apmēram vienāds. Tiesība braukt pa šiem ceļiem abu valstu pilsoņiem 17 kilometru platā joslā. Robežu pāreja notiks ar parastām leģitimācijas kartiņām. Attiecībā uz preču ievešanu paliek spēkā katrā valstī pastāvošie muitas noteikumi. Ceļu sarakstu pēc vajadzības var papildināt. Līgumu var grozīt, ja viena no pusēm izsaka vēlēšanos. Nolīgums stājas spēkā 12. aprīlī, kad arī jāpieņem jaunā robeža.