1854. gada 28. martā. Pirms 170 gadiem Francija un Anglija pieteica karu Krievijai, nostājoties Turcijas jeb Osmaņu impērijas pusē.

Tā Turcijas – Krievijas karš, kas iepriekšējā gada rudenī bija sācies līdz ar Krievijas armijas iesoļošanu Valahijas un mūsdienu Moldovas teritorijā, kā arī flotes kaujām Melnajā jūrā, izvērtās daudz globālākā konfliktā ar tālejošām sekām – Krimas karā, kas noslēdzās ar Krieviju šokējošu sakāvi 1856. gadā. Karu un tā paplašināšanos izraisīja daudzi faktori, taču pamatā bija vēlme apturēt Nikolaja I Krievijas ekspansiju Balkānu virzienā un neļaut krieviem iegūt kontroli pār Melnās jūras šaurumiem. Osmaņu impērija gadu simtiem bija kontrolējusi šīs teritorijas, bet nu atradās sabrukuma procesā un nespēja izrādīt pienācīgu pretestību, savukārt Rietumi notiekošajā saskatīja Krievijas kārtējos centienus paplašināt impēriju, sagraut un mainīt līdz tam Eiropā pastāvējušu spēku līdzsvaru un diplomātisko kārtību. Pēterburgā aizbildinājās ar nepieciešamību glābt kristīgās Balkānu tautas no musulmaņu jūga, taču tas bija tikai ekspansijas iegansts. 

Eiropas lielvaras, tajā skaitā Itāliju, kas vēl atradās vienotas valsts veidošanās procesā, visvairāk uztrauca kuģošanas brīvības jautājums starp Melno un Vidusjūru. 

Tāpēc par pēdējo pilienu Anglijas un Francijas pacietības kausā kļuva 1853. gada 30. novembra Sinopes kauja, kad Krievijas flote iznīcināja desmit Turcijas eskadras kuģu un gāja bojā ap 3000 turku jūrnieku. Krievijai pavērās iespēja pilnībā sakaut Turciju un iziet pie Vidusjūras, ko Rietumos uzskatīja par nepieņemamu. 1854. gada maija beigās sabiedrotie izsēdās Bulgārijā pie Varnas un sāka virzīties uz Krimu, lai aplenktu galveno Krievijas Melnās flotes bāzi Sevastopoli. Sekojošos divos gados Krimas kara darbība pārsvarā notika Krimas pussalā, kur sabiedrotie bloķēja cara karaspēku. Taču epizodiski sadursmes un apšaudes notika arī Baltijas jūrā, tostarp pie Rīgas. Karš noslēdzās ar Krievijas starptautisko izolāciju, sakāvi un ietekmes zaudēšanu Eiropā uz pārdesmit gadiem, taču reizē tas bija stimuls modernizēt valsti.

Brīvā Zeme, 1924. gada 28. martā

Ledlauža "Pērkons" nolaišana ūdenī. Reevakuēto no Krievijas ledlauzi "Pērkons", kuru vairākus mēnešus remontēja biržas komitejas kuģu būvētava Bolderājā, sāka nolaist no doka ūdenī 27. martā. Viņa nolaišana ūdenī aizņems 2–3 dienas. Pēc izmēģināšanas ledlauzi nodos ostas valdes rīcībā. Rīgas ostas ledlauži "Lāčplēsis" un "Zibens" uzsāka vakar lauzt ledu Daugavas lejgalā. Abi ledlauži turpinās ledus uzlaušanu līdz pilsētai un vajadzības gadījumā arī tālāk līdz Doles salai. Ledus uzlaušana notiek, lai sargātu pilsētu un apkārtni no varbūtējiem ledus sadambējumiem un plūdiem. Tā kā ledus Daugavā ir biezs, tad viņa uzlaušana pagaidām iet lēni uz priekšu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.