1933. gada 17. maijā. Pirms 90 gadiem "Jaunākās Ziņas" vēstīja par Iekšlietu ministrijas nodomu sakārtot Rīgas naktsdzīvi, jo ārsts, doktors K. Kalniņš bija nācis pie slēdziena, ka naktslokālu jeb 1. šķiras restorānu darbība līdz pieciem sešiem un pat deviņiem rītā "plašos apmēros apdraud Rīgas iedzīvotāju veselību"."

Reklāma

Mediķa ieskatā, pilnīgi pietiktu, ja apmeklētāji naktsdzīvei varētu nodoties līdz vieniem diviem naktī: "Jo pēc pusnakts daudzi nevar pār sevi valdīt un kļūst vispirms par mērkaķi, tad par zvēru un beidzot par cūku."

Vispirms Kalniņš ar priekšlikumu bija vērsies galvaspilsētas pašvaldībā, taču saņēmis atbildi, ka tā krogu darbalaiku nevar ietekmēt. Tad Kalniņš Iekšlietu ministrijā iesniedza priekšlikumu vismaz mainīt nodokļu likmes – krogu klientiem līdz pusnaktij nodoklī būtu jāmaksā 10% no pasūtījuma summas, bet pēc pusnakts jau 30%. Ministra pienākumus šajā laikā pildīja literāts un politiķis Gotfrīds Mīlbergs (pseidonīms Skuju Frīdis). Viņš bija atsaucīgs un deva rīkojumu izskatīt naktslokālu jautājumu, pēc visa spriežot, vēl dziļāk.

Pusotru nedēļu vēlāk "Jaunākās Ziņas" rakstīja, ka ministrijas amatpersonas uzaicinājušas uz apspriedi lielāko Rīgas nakts izklaides iestāžu vadītājus jautājumā par "naktslokālu programmu latviskošanu". Proti, bija ienākušas sūdzības, ka muzikālo priekšnesumu ziņā restorāni piedāvā "sveštautiešu programmu" – kā noprotams, pārsvarā krievu un mazākā mērā vācu dziesmas un to popūrijus, tā ka krogā ienākušam ārzemniekam rodoties iespaids, ka viņš nemaz nav Latvijā. "Bet ko lai darām? Latvisku šlāgeru mums nav, bet "Tūdaliņ, tāgadiņ" tagad neviens nedejo. Katram lokālam ir savi pastāvīgi apmeklētāji, kas prasa piemērotu programmu," taisnojās iestāžu īpašnieki, norādot, ka latviešu māksliniekus publika nepieprasot. Iekšlietu ministrija tomēr uzstāja, lai vismaz puse naktslokālu programmas būtu latviska, pretējā gadījumā draudot ar "līdzekļiem respekta pavairošanai pret visu latvisko". Restorānu īpašnieki solīja apspriesties, kā uzlabot situāciju. Tajā pašā laikā presē pastāvēja arī viedoklis, ka ķeršanās pie naktslokāliem ir tikai politisks triks un ka labāk, lai restorānu priekšnesumos "dejo tās pašas krievietes, nēģerietes un spānietes nekā mūsu tautu meitas" un latviskas melodijas neskan "gaudojošo saksofonu pavadībā".

Darba Balss, 1923. gada 17. maijā

Uzaicinājums skolu ekskursijām. Kokneses parku uz Daugavas un Pērses upju krastiem apmeklē lielā skaitā skolu ekskursijas. Ekskursantiem – pilsētniekiem patīk nolauzt un paņemt sev līdz no parka koku zarus: daudz no tā cieš Lorixi un Pinus Strobus, un kad koki salapo, tad netiek žēloti mazie ozoliņi, gobas un citi. Ir saprotama pilsētnieku vēlēšanās paņemt līdzi patīkama koka zariņu, bet nevajaga nekad piemirst, ka Koknesi apmeklē ļoti daudzi, un ja katrs ņems pa zariņam, tad pilnīgi tiks nolauzti mazākie kociņi un lielākiem apakšējie zari. Mūsu lūgums skolotājiem – ekskursiju vadītājiem – griezt jaunekļu vērību uz zaru nolaušanas sekām. Kokneses virsmežzinis A. Staune.