Reizēm ir efektīvāk mest un vilkt, nevis braukāt un meklēt “upuri”.

Vienmēr cenšos izmēģināt jaunas lietas gan dzīvē, gan copē. Un ar tādu rūgtuma sajūtu jāatzīst, ka līdzīgi, kā pirms trim gadiem pirmo reizi uzkāpu uz ledus un aizrāvos ar zemledus makšķerēšanu, šogad tikai pirms nepilna mēneša pirmo reizi sanāca iebraukt Daugavas plašajos ūdeņos ar laivu paķert zandartu. No krasta pieredze ir, un arī vietas zinu. No laivas process un pārvietošanās, elektronika un taktika pavisam cita.

Daudz esmu teicis un stāstījis, ka dzīvot pilsētā copmanim nav nemaz tik slikti, jo salīdzinoši īsā laikā pieejami ūdeņi un katram pēc izvēles paveras opcijas arī par ķeramo zivi. Kad kādā vakarā mani uzrunāja copes paziņa Artūrs Kaņepe, piedāvājot aizbraukt pēc darba uz tumsas copi, nekādi nevarēju atteikties, jo arguments, ka copēsim dropshot tehnikā, bija tieši tas, ko gribējās dzirdēt. Kolēģim vēl nesen iepirkta un nokomplektēta Latvijā radīta laiva Astra 470, kura ļoti daudz mūsu sarunās tika iztirzāta. Par laivām secinājumus der izdarīt tikai tad, kad tajās ir pacopēts un pabraukts.

Sākam plkst. 19. Rudens zandartu copes burvība ir tajā, ka var ķert nevis tad, kad zandarts grib ēst, bet tad, kad pašam ir laiks to darīt. Novembrī tādi izteikti rīšanas periodi izslēdzas, to var novērot arī pēc copmaņu rosīšanās – laivas pie ielaistuvēm ir no rīta, pa dienu un vakaros, naktīs. Braucam iekšā un dodamies uz man labi zināmu vietu, uz kuru dodos copēt no krasta. Dažas laivas jau priekšā, bet iesaku pazondēt vietu, kur parasti ķeru. Sākums visai veiksmīgs – Artūrs tiek pie stabila mēra, man viens labs blieziens kātā. Kaut kā šajā sezonā asaris pārņēma manas copes reizes un zandarts palika novārtā, bet, kad sajūtu zandarta grābienu... asinis sāk vārīties.