1923. gada 15. jūnijā. Pirms 100 gadiem Saeima, koriģējot agrāk Satversmes sapulcē apspriesto "Likumu par pieminekļu aizsardzību", noteica, ka Izglītības ministrijas pārziņā dibināma Pieminekļu valde. Tai uzdeva rūpēties par vēstures, kultūras un dabas pieminekļu aizsardzību Latvijā.

Reklāma

Minētais likums veidoja starpkaru Latvijas pieminekļu aizsardzības sistēmas juridisko bāzi un izveidoja institūciju, ko var uzskatīt par mūsdienu Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes priekšteci. Likuma 1. pants noteica: "Likums aizsargā kustamus un nekustamus pieminekļus, kuriem ir arheoloģiska, etnoloģiska, vēsturiska vai mākslas vērtība un kuru uzglabāšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs." Par likuma normu pārkāpšanu paredzēja līdz 1000 latu naudassodu, 3 mēnešus arestā vai abus kopā. Vēsturnieka un arhivāra Frīdriha Ozoliņa vadībā Pieminekļu valde darbu uzsāka tā paša gada 1. oktobrī. Doma par kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijas teritorijā radās ne tukšā vietā un pirmsākumi tai bija meklējami vēl 19. gadsimta beigās vācbaltu aprindās. Latvijas valstī par mākslas un kultūras vērtību aizsargāšanas sistēmu un likumdošanu "pēc Vakareiropas parauga" debatēja kopš 1920. gada. 1922. gadā bija noteikts, ka pašvaldībām jāgādā "par pastāvošo pieminekļu, vēsturisko būvju un viņu atlieku uzglabāšanu". Lielā mērā tas attiecās uz daudzajām Pirmā pasaules kara gaitā pussagrautajām muižām un baznīcām. 

Taču daudzu acīs tas bija tīri vācisks mantojums, rocība pieticīga un citas vajadzības aktuālākas, tāpēc realitātē pašvaldības bieži nojauca vēsturisko būvju krāsmatas, kaut, vismaz mūsdienu skatījumā, tās būtu vēl glābjamas. 

Īpaši tas skāra agrāko frontes līniju gar Daugavu – piemēram, Ikšķiles muižas centru un Kokneses muižu. Daudz lielāks akcents tika likts uz latviešu senvēsturi ilustrējošiem arheoloģiskajiem un etnogrāfiskajiem pieminekļiem. Jaunās valsts ideoloģija prasīja "skatīties uz Latvijas vēsturi latviešu tautas acīm", vācu kundzības perioda pieminekļiem pieejot ar lielu atlasi vai vispār pametot tos novārtā. Jāpiezīmē, ka 1923. gada 15. jūnijā Saeima pieņēma arī "Likumu par vēsturisko kauju vietām". Tas sargāja vietas, kur "Latvijas aizstāvēšanas cīņās latvju tauta nesusi upurus, kā arī kaujās kritušo karavīra kapu vietas".

Latvija, 1923. gada 15. jūnijā

Rīgas izstādē Padomju Krievija pieteikusies kā izstādītāja un kā pircēja daudz plašākos apmēros nekā līdz šim. Vairāk desmitu lielāko saimniecisko organizāciju ar Ziemeļ-Vakaru Apgabala tirdzniecības palātu priekšgalā, ieņems plašo Krievijas paviljonu izstādē tirdzniecības nolūkiem, izstādot paraugus no dažādām precēm, kā: jēlādu, linu, labības produktu, vīnu, cukuru, forforu un stikla izstrādājumus (ieslēdzot ķīmiskus traukus), elektrisko mašīnu un piederumu, mājrūpniecības ražojumu un citas preces.