1943. gada 14. jūnijā. Pirms 80 gadiem Rīgas operā, kā vācu okupācijas laikā bija nosaukta agrākā Nacionālā opera, latviešu Zemes pašpārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu departaments sarīkoja "trimdā aizvesto tautiešu piemiņas aktu", tas ir, pasākumu, kurā pieminēja 1941. gada 14. jūnijā padomju okupācijas režīma deportētos Latvijas iedzīvotājus.

Reklāma

Uz sarīkojumu aicināja kā aizvesto piederīgos, tā vācu pārvaldes ierēdņus un amatpersonas, tostarp Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisāru Oto Heinrihu Dreksleru un viņam padotos latviešu pašpārvaldes darbiniekus. Koncertā spēlēja operas orķestris, dziedāja operas koris Leonīda Vīgnera vadībā. Uzstājās solisti. Līdzīgus deportēto piemiņas koncertus un dievkalpojumus vācu vara bija atļāvusi arī Igaunijā un Lietuvā. Staļina noziedzīgā režīma pastrādātais un dziļā trauma, ko tas bija atstājis Baltijas iedzīvotājos, ļāva vāciešiem izmantot situāciju savā labā. Runās skanēja aicinājumi "iesaistīties cīņā pret boļševismu", tas ir, stāties Vācijas armijā. Latvijas gadījumā radiouzrunā ar piemiņas vārdiem un reizē šādiem aicinājumiem uzstājās ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Savukārt operas pasākumā runu teica Zemes pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors Oskars Dankers. Dankers pieminēja to, ko arī mūsdienu vēsturnieki pieļauj kā visai ticamu scenāriju. Proti, ka 14. jūnijs bija tikai pirmais deportāciju posms un sagatavošanā bija nākamie, bet tos izjauca karš. 

"Šo necilvēcīgo darbu bija paredzēts veikt trieciena tempā trīs paņēmienos. Pirmajā vajadzēja izsūtīt militārpersonas un visus redzamākos valsts, saimnieciskos un sabiedriskos darbiniekus; otrā "kulakus", zemes īpašniekus līdz 5 ha; trešajā – visus pārējos "pretpadomju elementus". 

Tā "tautas aplaimotāji" gribēja pārvietot uz Sibīrijas tundrām un Āzijas tuksnešiem vismaz ap 300 tūkstošus Latvijas labāko cilvēku. 14. jūnijā izpildīja šā plāna pirmo posmu, vienā naktī apcietinot pāri par 15 tūkstošus cilvēku. Otrās aizvešanas, kas bija izplānota tā paša gada 3. jūlijā, upuru skaits būtu sniedzies līdz 62 tūkstošiem," paziņoja Dankers. Zinot, kā norisinājās vēlākie notikumi, tā nešķiet tikai propaganda, kaut pierādījumu dokumentos par 1941. gada iecerēm, vismaz latviešu vēsturnieku rīcībā, tam nav.

Zemgalietis, 1923. gada 14. jūnijā

Jelgavas apriņķis. Rīkojums. Apriņķa priekšnieks aizrāda apriņķa iedzīvotājiem, ka viņš saskaņā ar valdības izdotiem noteikumiem par trakuma sērgas apkarošanu devis apriņķa policijai stingru rīkojumu apšaut visus suņus, kuri nebūs ieslodzīti vai piesieti, vai atkal ar uzpurņiem, izņemot tikai medības suņus medinieku pavadībā un ganu suņus, kuri turami pie saites vai ar uzpurņiem. Bez tam vēl sauks nošauto suņu īpašniekus pie atbildības par noteikumu neizpildīšanu. Pie kam viņiem draud administratīvs sods līdz 500 Ls vai trīs mēnešiem aresta. Cik stingri apriņķa policija lūkojas uz to, ka trakuma sērgas apkarošanas noteikumus arī izpildītu, redzams no tam, ka 4 dienu laikā sastādīti pret noteikumu paŗkāpējiem 70 protokoli.