Labs jautājums – vai iznīcinošas militārās agresijas un etniskas tīrīšanas apstākļos, ko īsteno fašistiskā Krievija, šai valstij būtu jāļauj brīvi izplatīt savu skatījumu uz lietām un propagandu ārpus savām robežām? 

Diezin vai – noteikti nē. Tomēr ne visiem un ne visur tas ir tik saprotami. Kāds vācu uzņēmējs privātā sarunā sūrojās par to, ka Vācijā medijos faktiski valdot tikai vienas puses (ukraiņu) viedoklis. Ar šādu nostāju, teica viņš, diezin vai esot sasniedzams miers. Atbildēju, ka Krievijā tās prezidents, valdot jau trešo gadu desmitu, izdarījis visu, lai šajā valstī nevarētu strādāt brīvā prese – kā vietējā, tā citu valstu. Ja tā nebūtu, daudzu valstu redakcijas nosūtītu savus reportierus uz fronti jau krievu pusē. Tad varētu lasīt un uzzināt, ko domā vienkāršs krievu puisis karā. Taču tas ir gluži utopiski – ja lielais austrumu kaimiņš ļautu savā teritorijā normāli strādāt citu valstu medijiem, tā vairs nebūtu tāda nedemokrātiska valsts, kāda tā ir pašlaik. Tādā gadījumā, pilnīgi droši, nebūtu sākta nedz Krimas okupācija, nedz karš Donbasā pirms desmit gadiem un dabiski arī lielais iebrukums, kas sākās 2022. gada 24. februārī.