Ņemot vērā, ka Latvijas publiskajā telpā "kreisie" un "marksisti" kļuvuši par bieži lietotu skaidrojumu visam sliktajam uz šīs zemes, nevaru sev liegt prieku atsaukties uz filozofu Slavoju Žižeku. 

Viņam patīk stāstīt nedaudz piedauzīgas anekdotes, tomēr dažas no tām labi ilustrē veidu, kādā notiek "diskusijas" Latvijā. Vīrs pārnāk no darba mājās agrāk nekā parasti un redz sievu gultā ar svešu vīrieti. "Kādēļ tu šodien esi agrāk mājās?" jautā sieva. "Kas tas par vīrieti?" prognozējami jautā vīrs. "Es pirmā uzdevu jautājumu, nenovirzīsimies no tēmas." Šo situācijas modeli, protams, ar citu sižetu mēs redzam regulāri. "Vai jums pašam nelikās dīvaini izmantot speciālus lidojumus?" – "Nenovirzīsimies no tēmas, mēs runājam par ierēdņu atbildību." "Vai sabiedriskie mediji atspoguļo visas sabiedrības viedokļu dažādību?" – "Mēs sākām runāt par žurnālistu iebiedēšanu, jūsu jautājums neattiecas uz šo tēmu."

Rezultātā diskusiju īsti nav, jo katrs grib pateikt savu sakāmo, savukārt citu teiktais ir tikai izejviela paša viedokļa apstiprināšanai. 

20. gadsimta pirmajā pusē ASV strādāja ļoti populāra komiķu grupa – brāļi Marksi. Vienu no viņu etīdēm var lietot manas tēzes ilustrēšanai, lokālā konteksta labad vien lietojot latvisku vārdu un uzvārdu. "Jūs izskatāties ļoti līdzīgs Jānim Bērziņam. Vai neesat viņa radinieks?" – "Es esmu Jānis Bērziņš." – "Tad nav brīnums, ka esat tik līdzīgs…" Tas skaitās "parunājām". Otru vispār īsti nedzirdot.