Liela daļa sabiedrības pamatoti jūt bezspēcīgu nepatiku pret valdības un politiķu darbu. Valdības darba kārtībā labklājības jomā nav iedzīvotāju ienākumu celšana, mērķtiecīgs darbs ar nabadzības izskaušanu. 

Pat ne pansionātu pakalpojuma uzraudzība. Valsts šajā jomā nav ieguldījusi ne līdzekļus, ne intelektuālu resursu un pat ne pūles, uzraugot pēc būtības. Gluži tāpat kā jau noticis ar slimnīcām un ārstu (ne)pieejamību, ka līdzās valsts apmaksātajām iespējām sazēlusi privātā medicīna, kur tas pats ārsts un iekārta ir pieejami – vajag tikai maksāt. Tāpat ar pansionātiem – piederīgie spiesti doties pie privātajiem, kuru darbu ne īsti reglamentē, ne uzrauga.

Šie un vēl daudzi svarīgi jautājumi ir Labklājības ministrijas paspārnē. Un ministrija laimīga, ka par to neiedomājas, bet, ja iedomājas, tad viņiem neko neprasa. Toties spēki atradās kam citam. Lasiet vērīgi – Kapitālsabiedrību pārvaldes institūcijās nodrošināmā dzimumu līdzsvara likumam (sākotnēji to plānots piemērot kapitālsabiedrībām, kurās vidējais nodarbināto skaits būs vismaz 250 cilvēki, kuru neto apgrozījums būs vismaz 50 miljoni eiro vai bilances kopsumma būs vismaz 43 miljoni eiro, bet jau tiek lūkots likumu attiecināt uz visām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām). Kā labās viesībās 

valsts lauza galvu ne par to, vai spējīgākie un galu galā godīgākie pārvalda uzņēmumus ar desmitiem miljonu lielu apgrozījumu, bet gan par to, lai puikas un meitenes būtu puslīdz vienādā skaitā.

Akcentējot šo principu, valdība pasaka, ka noteiktos amatos mazāka nozīme tam, kurš kandidāts ir objektīvi labākais; svarīgi, lai kandidāta dzimums atbilstu likumprojektā paredzētajai proporcijai.