Gandrīz pirms 500 gadiem Livonijas ordeņa mestrs Lucavsalu dāvāja savam vasalim. Šā gada aprīlī Rīgas domnieki līdzīgā kārtā apdāvināja Latvijas Futbola federāciju (LFF). 

Tiesa, sporta organizācijai tika vien desmit hektāru gabals no salas un pagaidām uz pieciem gadiem. Šķiet, lielākā problēma, kāpēc sabiedrība satraucās stadiona jautājumā, bija ieceres bīdīšana pa kluso. Iespējams, tam bija arī pamats, jo grandiozā projekta īstenošanas iespējas pašiem autoriem vēl nešķiet pārliecinošas. Bet neatkarīgi no tā, vai Lucavsalā būs stadions vai nebūs, ir skaidrs, ka šī teritorija atrodas nozīmīgu pārmaiņu priekšā.

Lielākā problēma izskatās gan tā, ka pilsētas plānotājiem nekad nav bijis un aizvien vēl nav skaidras vīzijas un redzējuma par kopējo salas attīstību. Pēdējo desmit gadu laikā ir bijusi mētāšanās no ieceres par gandrīz pilnīgu salas apbūvi līdz zaļās oāzes saglābšanai. Nav brīnums, ka tikmēr dažas tukšās vietas uz salas jau aizpilda projektu attīstītāji. "Latvijas Avīze" pētīja, kas notiek un kas plānots uz pagaidām mazapdzīvotās un zaļās oāzes galvaspilsētas centrā.

Salas pievilkšanas spēks

Lucavsalas teritorija, ko veido Lucavsala, Kazas sēklis un neliela saliņa dienvidaustrumu galā, ir 150 hektāru plaša. Uz tās varētu izvietoties apmēram piecas Latvijas mērogam vidēja lieluma lauku saimniecības vai 15 futbola stadioni ar plašu apkārtējo infrastruktūru.

Aptuveni kilometru platā sala stiepjas divu kilometru garumā un vienā galā to šķērso Salu tilts. No vienas puses, tas veido savienojumu ar Rīgas centru un Pārdaugavu, no otras – līdz ar tilta būvniecību (1967.–1977. gads) Lucavsalā beidzās laucinieciskās idilles laiki. Tomēr salas pastāvīgie iedzīvotāji, iekopto ģimenes dārziņu īpašnieki un atpūtnieki te aizvien vēl ķer lauku sajūtu.