Vidusskolas gados man bija iespēja pabūt Maskavā. No redzētā visvairāk pārsteidza metro – tā greznība, dziļie eskalatori, cilvēku masas, kas satiksmes "pīķa stundās" drūzmējās pazemē. 

Brauciens maksāja nieka piecas kapeikas. Ja bija vēlēšanās, par šādu maksu varēja vizināties kaut visu dienu, pārkāpjot no vienas līnijas uz otru. Lai gan padomju skolā ekonomiku nemācīja, pat man bija skaidrs, ka šīs piecas kapeikas par braucienu no cilvēka nu nekādi nespēj apmaksāt metro tīkla būvniecību un uzturēšanu. Kad savas pārdomas izteicu grupas vadītājai, saņēmu atbildi – to visu apmaksā valsts, mēs visi. Un tad viņa izteica neparastu, tiem laikiem gandrīz vai ķecerīgu domu: "Arī tantiņa no Sibīrijas ciema, kas savā dzīvē nekad nav bijusi un, visdrīzāk, arī nebūs Maskavā. Bet teorētiski viņai tāda iespēja ir – braukt ar metro."

Par šo gadījumu atcerējos, vērojot diskusiju "Delfi TV" raidījumā "Kāpēc" 6. septembrī, kas bija veltīta "Air Baltic" problemātikai. Starp sarunas dalībniekiem bija arī "Delfi Biznesa" galvenā redaktore Aija Krūtaine, kas izteica visai oriģinālu domu. 

Proti – ka Latvijas nodokļu maksātāji iegulda naudu "Air Baltic" tāpēc, lai būtu "iespēja lidot". Lūk, viņas vārdi: "Jā, viņš ("Air Baltic". – J. L.) zaudē naudu. Bet mēs iegūstam caur to, ka... ir jau jauki, ka mēs varam aizlidot ne tikai uz Romu, 

bet, piemēram, uz Neapoli. Un mēs to varam izdarīt pa taisno, nevis pārsēžoties un sēžot ilgu laiku kaut kādās uzgaidāmajās telpās. Arī tā iespēja tev maksā. Un tas ir tas, par ko mēs maksājam kā nodokļu maksātāji – ka mums ir šī iespēja skaisti aizlidot."