Cik vien atceramies, kopš neatkarības atjaunošanas nekad nav rimuši strīdi par nacionālajiem jautājumiem, un tie vienmēr ir saistīti ar valodu un politiku. 

Tagad, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, daudzās valstīs ir atvērta jauna diskusija – par attieksmi pret krievu kultūras klātbūtni. Tā ir īpaši noraidoša Ukrainā, un tas arī saprotams, tās cilvēku traģēdijas, ko šī tauta un kultūra piedzīvo, ir prātam neaptveramas, un to pazīst vien tie, kas ir gājuši tam visam cauri. Nacistu okupētajās zemēs pamatiedzīvotāji kā naidīgu spēku uztvēra vācu, bet padomju okupācijā – krievu valodu.

Ir jāpaiet gadu desmitiem, lai vispārcilvēciskās kultūras vērtības, kas taču ir visas pasaules īpašums, atdalītu no propagandas. Rihards Vāgners nav vainīgs, ka viņa mūziku piesavinājās Hitlers, tāpat kā Puškina dzeju Putina propagandisti. Taču tam ir vajadzīgs laiks. Laiks ir vajadzīgs arī dusmām un naidam.