Cik vien sevi atceros, padomju laikā viens no visvairāk piesauktajiem vārdiem bija "progress", jo nekā cita tā vietā nebija ko likt. 

Tas bija gan ziepju gabals, kas izslīd no rokām, gan spožs ziepju burbulis. Pēc PSRS sabrukuma mēs tikām pie nākamā burbuļa – brīvā tirgus, kas nožņaudz sīktirgotājus, vārda brīvības, liberālisma, kas izvērtās, no vienas puses, kā visatļautība, no otras – gļēvs politkorektums. Pēdējā laikā ir tik daudz satraucošu faktu, ka runas par progresu ir pieklusušas, kā vienmēr, stipri novēloti. Daudzi domātāji tā arī saka, ka progress ir bīstama ideja, jo neatklāj patiesību par straujajiem zinātnes sasniegumiem un nolūkiem, kas var izrādīties cilvēkam postoši gan fiziskajā, gan garīgajā dzīvē, jo ir pašmērķīgi un nekontrolējami. 

Pārāk liela iecietība pret bezatbildību un antisociālo uzvedību palielina sabiedrības nedrošību. Apgalvojums par demokrātijas krīzi un sekām ir pamatots.

Progress diemžēl daudzu cilvēku izpratnē ir – aizvien vairāk iespēju patērēt visu veidu materiālos labumus. Daudzi skolēni uzskata, ka nav jāmācās reizrēķins, jāraksta ar roku, jālasa grāmatas, jāstrādā fizisks darbs, jāapgūst pieklājības noteikumi.