15.1 °C
Vakar Aglonā notika Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku galvenais dievkalpojums, ko vadīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Svētku galvenajā Svētajā Misē piedalījās simtiem ticīgo. Uz Aglonu bija devušies arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, Ministru prezidente Evika Siliņa un citi ministri un Saeimas deputāti. Svētku pirmajā dienā, 11. augustā, Aglonā dievkalpojumu laikā īpaši pieminēti tika visi slimnieki, 12. augusta lūgšanas bija veltītas ģimenēm, 13. augustā tika aizlūgts par mieru, kā arī aicinājumiem uz priesterību, bet 14. augustā tika svinēta svētā Meinarda, Latvijas apustuļa, svētki.
Vakar sprediķī arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pievērsās jēdziena "mīlestība" dažādo nozīmju un satura skaidrojumam, uzsverot, ka ģimene ir pirmā vieta, kur ikviens cilvēks smeļas mīlestību. "Mūsu Radītājs ir paredzējis, ka cilvēka normālai dzīvei un darbībai ir vajadzīga "degviela" – un tā ir mīlestība. Bez tās cilvēks degradējas un iznīkst, zaudē savu cilvēcību. [..] Jēdzienam "mīlestība" ir ļoti plašs nozīmju spektrs: mēs runājam par mīlestību uz tēvzemi, uz profesiju, uz darbu, par draugu mīlestību, par mīlestību starp vīrieti un sievieti, starp vecākiem un bērniem, starp radiniekiem, par tuvākmīlestību un Dieva mīlestību. Tomēr visā šajā nozīmju daudzumā mīlestība starp vīrieti un sievieti ieņem īpašu vietu, jo te nesaraujamā veidā ir iesaistīta gan miesa, gan dvēsele. [..]
Kur ir atrodama šī mīlestības vide, kur cilvēks smeļas garīgo degvielu savai dzīvei? Pirmā un galvenā cilvēka dzīves vide ir ģimene.
[..] Kad Dievs radīja cilvēku par vīrieti un sievieti, tad viņu savstarpējā mīlestība kļuva par attēlu tai absolūtajai un nepārejošajai mīlestībai, ar kuru Dievs mīl cilvēku. Tās ir attiecības, kurās vispilnīgāk atklājas "erosa" un "agapes" kopība. Līdz ar to ģimene ir dievišķa institūcija, tā ir cilvēka dzīves pamats un jebkuras sabiedriskās kārtības paraugs. Ģimenei, kas dzimst no dzīves un mīlestības kopības, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti, piemīt specifiska un neatkārtojama sabiedriskā dimensija – tā ir pirmā un dzīvinošā sabiedrības šūniņa. Ģimene ir dabiskā kopiena, kurā cilvēks gūst pieredzi par to, ka ir sabiedriska būtne, līdz ar to ģimene neatkārtojamā un neaizstājamā veidā sniedz savu devumu sabiedrības labā.
Sabiedrība, kas veidota pēc ģimenes parauga, ir vislabākā garantija pret jebkādu individuālisma vai kolektīvisma novirzi, jo ģimenē persona vienmēr ir uzmanības centrā kā mērķis, nevis kā līdzeklis. Ģimenes šūniņas stiprums ir noteicošā bagātība, no kuras atkarīga kopējā sabiedrības dzīves kvalitāte.
Bez ģimenēm, kas ir stipras savā kopībā, tauta novājinās. Ģimene ir prioritāra attiecībā pret sabiedrību un valsti.
Tās pēcnācēju radīšanas funkcijas dēļ ģimene ir sabiedrības un valsts pastāvēšanas nosacījums. Tātad ģimene nepastāv sabiedrības un valsts dēļ, bet gan sabiedrība un valsts pastāv ģimenes dēļ. Līdz ar to attiecībās ar ģimeni sabiedrībai un valstij ir pienākums ievērot subsidiaritātes principu, kas nozīmē to, ka valsts iestādes nedrīkst ģimenei atņemt uzdevumus, kurus tā spēj paveikt pati vai brīvā savienībā ar citām ģimenēm. No otras puses, minētajām iestādēm ir pienākums atbalstīt ģimeni, sniedzot tai nepieciešamo palīdzību, lai tā varētu atbilstoši izpildīt visus savus pienākumus," sacīja arhibīskaps, sprediķa noslēgumā pateicās Dievam "par visām Latvijas ģimenēm: par ģimenes mātēm, kas audzina bērnus, par vīriem, kas paliek uzticīgi savām ģimenēm un pelna iztiku, par vecvecākiem, kas dalās ar savu gudrību, par visām uzvarētām un neredzamām cīņām, ko izcīna laulātie, lai paliktu uzticīgi Dieva Likumam un Mīlestībai".
