Apjozīsim spēka jostas

Ir liela atšķirība starp aizsardzības uzlikšanu un sargāšanos no pasaules. Man šķiet būtiski par šo atšķirību parunāt šobrīd – laikā, kad izšķiroši ir atrast savu miera stāju, savu vērotāju aiz visas ņudzēšanas, burbuļošanas, ķēzīšanās, krupju norīšanas un izmisīgās baurošanas.

Trim kārtām jostu jozu

Ap resnaju ozoliņu;

Cirta čūska, dzēla bite,

Ne lapiņa nedrebēja.

Aizsardzības uzlikšana

Kad mēs strādājam ar aizsardzības uzlikšanu, aizsardzības vārdiem, dziesmām, kad talkā ņemam augus, akmeņus, visu redzamo un neredzamo, mēs sargājam un iestājamies par sevi, par to dievišķo, kas katrā no mums mīt. Tā ir aizsardzības uzlikšanas patiesā būtība, viss pārējais ir baiļu vadīta raustīšanās. Nevis sargājamies no, bet sargājam to, vissvētāko!

Liekot aizsardzību, mēs apzināmies, ka šī ir pretstatos balstīta pasaule un visam tajā ir vieta. Mēs apzināmies savas tiesības būt, savu pienesumu un viereizīgumu šajā dzīvē. Mēs godājam savu gaismu un sargājam to kā pavarda guni, taču neliedzam pie tās piesēst ceļiniekam un neliedzam tējas krūzi izslāpušajam. Mēs stāvam, dziļi sasakņoti sevī, telpā aiz vērtējuma, aiz bailēm, aiz vājībām. Stāvam un gaismojam, nebīstoties šo gaismu sniegt citiem.

Sargāšanās no pasaules

Savukārt – kad sargājamies no pasaules, mēs sadalām to labajā un ļaunajā un iesaistāmies cīņā. Mēs uzceļam vaļņus un mūrus, sargājoties no belzieniem, nemaz īsti nezinot, ko tad mēs sargājam, kas tad ir tā iekšējā guns, par ko iestājamies, neapzināmies tās vērtību. Tādējādi uzslietie aizsargvaļņi aug aizvien lielāki un lielāki, līdz sāk mest ēnu un slāpēt to mazo pavarda gaismiņu, kas katrā no mums mīt.

Atšķirība

Instrumenti tie paši, taču pilnīgi atšķirīgs nodoms, mērķis un rezultāts.

Kad mēs apjožam sev aizsardzību, mēs sargājam ko būtisku, sirdij svarīgu un lolotu. Tas pašā esencē nozīmē, ka mēs apzināmies savu vērtību, savu brīnumaino iespēju pastāvēt. Apjožot sevi ar aizsardzību, mēs veselumā varam izteikt savas jūtas, sajūtas, atklāsmes, domas pasaulei. Starp mums un pasauli neveidojas nošķīrums, bet gan veselīgas, drošas robežas.

Kad mēs pretojamies pasaulei, uzbrūkot tai ar kvēpekļa saišķi, rībinot bungas un šķindinot taures, rokās vicinot kristālus un no mutes ārā veļot vārdus, taču nezinām, kas ir tas, ko mēs patiesībā sargājam – proti, nezinot patieso sevi. Tad ir auzas. Tad pasaule ieplaisā vēl vairāk, kaujā dodas aiz dzelzs priekšskariem paslēpušies, līdz matu galiņiem tēraudā ievīstīti, vāji gaismas punkti, kas nejūt paši sevi. Neviens mūs aiz šīm bruņām nedzird, mēs paši lāgā vairs neredzam un nesaklausām pasauli.

Aizsardzības uzlikšana – apjožot jostu, kā to darīja mūsu senči, apkūpinot sevi ar Kadiķa dūmiem, rotājoties ar talismaniem vai spēka akmeņiem, vārdojot un dziedot – mūs dara stiprākus, lai mēs varētu droši būt saskarsmē ar visu, kas, šķiet, klibo, ir nepilnīgs, dara pāri. Aizsardzības uzlikšana patiesībā ir zīme, ka neslēpjamies un esam gatavi veidot ar pasauli dialogu. Ja to nedarām ar izpratni, ka visam tas būs signāls – mēs esam stipri, mēs izturēsim, mūsos ir daudz, daudz siltas gaismas –, bet mēģinām aiz aizsardzības vairogiem paslēpties, izvairīties, dalīt pasauli labajā un ļaunajā, tad mēs nemaz nenojaušam, kāds dārgums un dievišķa spēka gaisma esam. Tad mums par sevi vēl daudz jāmācās.

Apjozīsim spēka jostas un iesim ar gaismu, drosmīgāk, drosmīgāk nekā jebkad iepriekš. Ar savu dziļu sajūtu par to, kā tieši manā pasaulē lietām jākārtojas, jābūt. Manā pasaulē, kas man ir mīļa un dārga, jo dievišķa. Lai citi parūpējas par saviem visumiem. Es iestājos par savējo.

Stāvam un gaismojam.