Dainu kodi II

Otro pieturu ceļojumā pa dainu simboliskajiem vēstījumiem veiksim pie dainas, kas pazīstama ar nosaukumu Sajāja bramaņi.

Sajāja bramaņi augstajā kalnā,

Sakāra zobenus svētajā kokā.

Svētajam kokam deviņi zari,

Ik zara galā deviņi ziedi,

Ik zieda galādeviņas ogas.

Atskrēja bitīte, paņēma vienu,

Aiznesa pie Māras šūpulē(i).

Sajāja bramaņi pieder pie pašām mītiskākajām dainām. Attiecīgi arī slāņu dažādums ar attiecīgajiem vēstījumiem varētu būt visnotaļ liels.

Tāpat kā iepriekšējā gadījumā, apskatīsimies uz vienu no vēstījumiem.

Vispirms par pašu tekstu kā tādu, īpaši par pēdējām četrām rindām, kuras Dainu skapja tekstos nav atrodamas. Šādu teksta redakciju pirmo reizi sastapu grupas Bišu gani diskā Dzīvie dūmi. Vēlāk vairāki folkloristi man apliecināja, ka attiecīgās rindas ir autentiskas. Šo rindu klātbūtni uzsveru īpaši, jo, lai arī šeit atklātais vēstījums būtu pašpietiekams bez tām, bites klātbūtne padara to vēl vairāk fokusētu un skaistu.

Jāatzīmē, ka ir teksta versijas, kurās bez zariem, ziediem un ogām ir arī lapas. Kā būs redzams lejāk, versija ar lapām iederas vēstījumā pat vēl labāk.

Dainās koks nereti kalpo kā simbols dažādiem garīgajiem aspektiem. Sajāja bramaņi gadījumā jau sākotnēji tiek runāts par svēto koku, ko arī varam saprast kā augstāko garīgo aspektu; varam to nosaukt citos vārdos – par Dievišķo garu, Pirmsākumu, Esamību, galu galā, Dievu. Tālāk tekstā mēs redzam elementus, kas arvien ir svētajam kokam piederoši, bet ar katru nākamo, atrodoties elementa galā, attālinās no svētā koka stumbra. 

– koks > zari > ziedi > ogas

Mazliet citiem vārdiem sakot, katrs nākamais elements, joprojām būdams augstākajam garīgajam aspektam piederošs un ar to cieši saistīts, tomēr nosacīti attālinās no pašas būtības.

Vai mēs šādu modeli varam novērot pasaulē ap sevi? Ja jā, par ko tas stāsta?

Tie, kas ir piedzīvojuši ceļojumus tālās inkarnācijās, zinās stāstīt, ka viņu dvēseles ir guvušas pieredzi arī kā dzīvnieki, kā augi un pat kā minerāli. Respektīvi, pirms pašlaik gūtās pieredzes cilvēka ķermenī dvēsele ir jau nogājusi garu jo garu attīstības ceļu citos materiālās pasaules objektos.

Helēna Blavatska savā fundamentālajā darbā Slepenā Doktrīna minerālu pasaulē pirmoreiz iemiesoto jauno dvēseli sauc par monādi. Monāde tātad ir dvēselīte, kas no minerālu pasaules kā no pašas neapgarotākās (neapzināti garīgas) matērijas sāk savu ceļojumu uz apzināto saplūsmi ar Esamību, Dievišķo garu, Pirmsākumu, Dievu – attiecīgi pēc tam izejot arī cauri augu, dzīvnieku un cilvēku pieredzēm. (Šeit uzsvars ir uz vārdu apzināto: gan minerāli, gan augi, gan dzīvnieki jau atrodas saplūsmē ar Esamību, taču tas nenotiek apzināti; ar katru stumbram tuvāk esošo elementu pieaug apzinātības moments.)

– koks > zari > ziedi > ogas

Balstoties uz iepriekš sacīto, zīmējumu nu var papildināt.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Bite dainu tekstos parasti simbolizē dvēseli. Tad, kad bramaņi svētajā kokā sakar zobenus, no Esamības lauka izveidojas monāde, ko paņem bitīte un aiznes pie Māras šūpulē (šūpulis ir vieta, kurā tiek auklēti mazuļi!) uz minerālu pasauli (te der arī atzīmēt, ka monādes kā jēdziena pamatā ir vārds mono, kas daudzu tautu valodās nozīmē viens – ko arī paņem bitīte). Ar šo mirkli monāde Gara Magnēta iespaidā sāk savu attīstības Ceļu atpakaļ uz apgaroto Esamību, uz augstāko garīgo aspektu (kā sava veida pazudušā dēla ceļu atpakaļ pie Tēva). Virziens nu ir vērsts pretēji sākotnēji parādītajam:

< koks < zari < ziedi < ogas –

< Dievs < cilvēki, dzīvnieki < augi < minerāli –

Tātad dvēsele sāk savu ceļu no minerālu pasaules, kurā tai būs jāuzkrāj tur pilnībā iegūstamā pieredze. Ogas (tāpat kā ziedi un zari) ir 9 – skaitlis, kas apzīmē cikla pilnīgumu. Pēc tam sekos dvēseles kvantu lēciens, un tā ienāks augu pasaulē.

Tāpat kā bite, lidodama no zieda uz ziedu, vāc nektāru, mūsu dvēseles, dodamās cauri dzīvēm, krāj sev nepieciešamo pieredzi

Šai dainai ir versijas, kurās bez zariem, ziediem un ogām sastopamas arī lapas. Šāda teksta gadījumā veidojas pavisam perfekts sadalījums, jo cilvēki un dzīvnieki vairs neatrodas vienā – zaru – kategorijā.

Ekharts Tolle uzskata, ka laika gaitā cilvēki ir sākuši godināt katras stadijas pārstāvjus, kuri acīmredzot atrodas savas grupas nobeiguma fāzē. Iespējams, tāpēc tiek godināti cēlmetāli un dārgakmeņi. Iespējams, tāpēc tiek godināti ziedi. Iespējams, tāpēc dažu valstu ģerboņos atrodas tie vai citi dzīvnieki.

Vēdiskajā tradīcijā bija (un izkropļotā veidā joprojām ir) pazīstama kastu sistēma. Tās sākotnējai versijai bija ļoti pragmatisks pamats – nepieļaut, ka dvēseles, kas cilvēku ķermeņos iemiesojušās relatīvi nesen no dzīvnieku pasaules (tās veidoja zemāko kastu – šudras), ieņem atbildīgus amatus vai vispār piedalās sabiedrības pārvaldē. Tas tāpēc, ka jauniegūtā ego dēļ šīs dvēseles vēl nav pazīstamas ar cilvēku sabiedrības pārvaldei nepieciešamajiem ētikas un morāles kritērijiem. Ilustrācijas, kas notiek gadījumos, kad šādas dvēseles nokļūst pie varas, nav tālu jāmeklē.

Kā ar dialektiku?

Vispirms par kvantitātes pāreju kvalitātē un sekojošu kvantu lēcienu tad, kad sasniegta jauna atziņas kvalitātes pakāpe. Varam pavērot arī formas un satura mijiedarbību – pēc deviņi un attiecīgā kvantu lēciena jaunais saturs ir sev noteicis jaunu formu. Piemēram, auga formu ir nomainījusi dzīvnieka forma.

Pavisam interesanti šādā kontekstā ir padomāt par dialektikas pretstatu vienības cīņas likumu. Kas ir visu pretstatu pamatā, kas nosaka attīstību? Mana atbilde būtu, ka visu pretstatu pamatā ir cīņa starp matēriju un garu: no vienas puses, notiek nemitīga matērijas apgarošanās, no otras puses, matērija mēģina fokusēties uz sevi un it kā pastāvēt ārpus gara.

Ego un kopīgais

Nevar nepieminēt arī dialektikas Nolieguma-nolieguma likumu darbību. Ar katru attīstības soli monāde palielina to, ko dēvē par ego, tādējādi it kā noliedzot matērijas apgarošanas principu. Protams, šis noliegums caur iegūto pieredzi pats tiek noliegts, tādējādi veicot kārtējo soli Māju virzienā. No šāda skatpunkta raugoties, jebkura ideoloģija kā cilvēka prāta izveidota konstrukcija ir lemta neveiksmei, jo ideoloģija pieder pie sudraba pasaules un nesatur Gara dimensiju (jā, šis attiecas arī uz reliģijām; starp ideoloģiju un reliģiju nav būtiskas starpības), tāpēc agrāk vai vēlāk ideoloģija taps noliegta. Jauno cilvēces atiestatītāju plāni tāpat ir lemti neveiksmei.

Par pieminēto ego runājot – ar katru nākamo pakāpi monādes iemiesojumam kļūst grūtāk, sāpīgāk sevi upurēt kopējās Esamības vārdā. Tā ir atbilde tiem, kas kritizē veģetāriešus/vegānus ar argumentiem, ka burkāns arī ir dzīvs. Jā, burkāns patiešām ir dzīvs, bet mazāka ego dēļ daudz vieglāk (var pat sacīt, ka gluži labprāt) panes savu nosacīto bojāeju nekā dzīvnieks. Turklāt mēs zinām, ka daļa augu, to sēklām izkļūstot citā vietā no dzīvnieku barības trakta, savu apēšanu izmanto vairošanās procesā.

Par zobena simbolu

Dažādās tradīcijās zobens simbolizē Patiesību tās pilnīgākajā izpausmē, ko lieliski parāda pats latviešu valodas vārds: Patiesība = Pati Esība.

Patiesība pāršķeļ, izlaužas cauri visiem maldu un ilūziju plīvuriem. Jo tuvāk dvēsele atrodas pie Svētā Koka un tajā sakārtajiem zobeniem, jo tuvāk Patiesībai dvēsele atrodas – tai Patiesībai, kas ir Pati Esība.