1973. gada 29. jūnijā. Pirms 50 gadiem pabeidza karā sagrautā Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanu, uz kā nepieciešamību bija uzstājis Rīgas Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks, arhitekts Andrejs Holcmanis (1920–2009).

Reklāma

Rīgai simboliskās būves atjaunošana, vispirms ķeroties pie palikušā saglabāšanas, pakāpeniski sākās 50. gadu vidū pēc tam, kad Pēterbaznīcai bija piešķirts Vissavienības nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss un kad 1958. gadā šajā Vecrīgas kvartālā beidzot bija novākti kara gruveši, daudzmaz veikta sakopšana. "Tātad Vecrīgas centrālā daļa būs uzkopta, tikai Pētera baznīca daudzus gadus vēl stāvēs sastatnēs. Tas nav pieļaujams. Jāpanāk, lai to drīzāk restaurētu. Jānāk talkā visiem, vispirmām kārtām sabiedrībai, veicot nelielus darbus (būvgružu izvešanu un citus). Būtu vēlams, lai Rīgas pilsētas izpildu komiteja Pētera baznīcas atjaunošanai piešķirtu speciālus līdzekļus. Kas attiecas uz Pētera baznīcas turpmāko izmantošanu, tad ir bijuši vairāki priekšlikumi (sporta zāle, peldētava), bet celtnes izmēri neļauj šādiem nolūkiem baznīcu izmantot. Vispiemērotāka tā varētu būt arhitektūras muzejam vai lielai sanāksmes zālei (pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta aprēķina, tanī varētu sapulcēties 3000 cilvēku). Šeit būtu iespējams arī sarīkot ērģeļu koncertus, lai tūristiem ērģeļu mūzika nebūtu jānoklausās celtnēs, kur noris kulta ceremonijas," 1958. gada 15. maija "Rīgas Balsī" rakstīja Latvijas PSR Ministru padomes Valsts celtniecības un arhitektūras komitejas priekšsēdētāja vietnieks M. Kišē. 

Sākotnēji kā torņa atjaunošanas termiņu noteica 1966. gadu, taču darbi ievilkās. Pašas baznīcas iekštelpu savešanu kārtībā pabeidza tikai 1983. gadā. 

Jāpiebilst, ka A. Holcmanis iecerēto atjaunotā torņa atklāšanas pasākumu dēļ 1973. gadā zaudēja amatu. Latvijas kompartijas centrālkomitejai un Rīgas izpildkomitejai šķita ideoloģiski nepiemēroti, ka baznīcas torņa atklāšanu grib atzīmēt publiski, ar banketu un koncertu. Tos aizliedza. Arī Holcmaņa un domubiedru radītā Pēterbaznīcas publicitāte tā laika medijos padomju funkcionāros bija radījusi tikai nīgrumu.

Jaunākās Ziņas, 1923. gada 29. jūnijā

Rēzeknes apr. Vilku posts. Mums raksta no Rēzeknes, ka beidzamā laikā apriņķī ieperinājušies daudz vilku, kuri dara vietējiem zemniekiem daudz raizes, jo zvēri uzbrūk ganāmiem pulkiem un zirgiem. Vilki manīti Andrupenes, Vaivodas, Rozēnmuižas, Bukumuižas pagastos un citur. Vilki saplosījuši 10 zirgus un pa Jāņiem dienas laikā iebrukuši ganāmos pulkos, aiznesdami 2 aitas, kuras aiznesuši mežos. Vilku plēsīgums izskaidrojams aiz tā iemesla, ka tiem tagad ir vilcēni, kuriem tie nes laupījumu. Kāds mežsargs bij uzgājis vienu vilku ligzdu pie Cirmaņa ezera uz Ludzas apriņķa robežas un nākošā dienā 25. jūnijā Rēzeknes apr. priekšnieka vadībā apmēram 200 dzinēji ielenca vilku uzturēšanās vietu. Tēvu nošāva, bet visus trīs jaunos vilcēnus saņēma dzīvus. Vilku māte paguva aizbēgt, tā izglābusēs tagad jau otru reizi. Nošautais vilks ir 2 pudi smags, nesen še nošāva 3 pudi smagu vilku. Tuvākās dienās sarīkos jaunas vilku medības.