Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīca izceļas pat unikālajā Baznīcu kalnā, kur vienkopus vēsturiski tapuši visu Latvijas tradicionālo konfesiju dievnami. Luterāņu 1893. gadā celtais dievnams aizsāka šo sakrālo ēku "kvartetu". Un viņi bija vienīgie, ko padomju laikā slēdza un padarīja par boksa skolu. Bet tieši viņi šobrīd nebaidās norādīt uz valsts aizsargāta arhitektūras un mākslas pieminekļa apsaimniekošanas blaknēm – cilvēka grēcīgo dabu un izaicinājumiem mantas priekšā, kā arī pārmērīgo procesa birokratizēšanu.
To uzsver Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīcas mācītājs Andis Lenšs, kas Baznīcu kalna pilsētbūvnieciski sajaukto vidi, kur visu konfesiju dievnami ir valsts aizsargāti pieminekļi, atzīst par lielu zaudējumu kā pilsētai, tā visai Latvijai. 19.–20. gadsimta mija Baznīcu kalnā iezīmēja teju vai sāncensību celtniecības vērienā, bet vienu nevar noliegt – visi dievnami tapa daudz īsākā periodā, nekā šobrīd notiek pat mazi restaurācijas posmi.
Pēc cimdu meistara lūguma
"Daugavpils evaņģēliski luteriskā draudze mūsu dzimtenes draudžu sarakstā jāuzskata par samērā jaunu, jo dibināta 1835. gadā. Līdz tam laikam Daugavpils luterāņi garīgo aprūpi saņēmuši no Ēģiptes (Vilkumuižas) draudzes mācītāja. Sākot ar 18. gs. beigām, dažas reizes gadā te dievkalpojumus notur arī Polockas mācītājs. 1835. gadā Krievijas cars Nikolajs I apmeklē Daugavpili, kur tajā laikā dzīvo prāvs pulciņš vācu amatnieku – luterāņu. Arī cietoksnī stacionētajā garnizonā ir laba tiesa vācu luterticīgo virsnieku. Kāds cimdu meistars nodod caram Nikolajam I visu Daugavpilī dzīvojošo luterāņu vārdā lūgumu atļaut nodibināt draudzi un algot garnizonam ev. lut. mācītāju, kas aprūpētu arī civiliedzīvotājus," rakstu par šo baznīcu uzsāk prāvests A. Rumpēteris, kurš to publicē trimdas "Kristīgās dzīves mēnešraksta "Ceļa Biedrs"" 1957. gada 4. numurā. Tas ir laiks, kad raksts vēl beidzas ar kara seku aprakstu un aktuālās situācijas iezīmēšanu: "Pēc kāda vācu kara gūstekņa stāsta – lielinieki baznīcā ierīkojuši labības noliktavu."
Spriežot pēc citiem avotiem, cars Nikolajs I cimdu meistaram doto solījumu ir turējis – ar 1835. gada 22. jūliju valdība algojusi īpašu divīzijas mācītāju cietoksnī dienošajiem latviešiem, jo arī tādu bijis prāvs pulciņš. Šis mācītājs sāka vākt līdzekļus baznīcas celšanai. Stalto, asimetrisko, ar augstu torni pilsētas siluetā iezīmēto celtni tagadējā Baznīcu kalnā sāka celt 1891. gadā, kad tās būvei draudzes locekļi bija saziedojuši 18 000 rubļu. Kopējā kasē bijusi vēl Krievijas impērijas jeb cara tētiņa nauda, ziedojumi turpinājušies arī celtniecības laikā, un kopējās izmaksas ir fiksētas 54 000 rubļu apmērā. Kad pamatakmens bija iesvētīts un darbs uzsākts, dievnams savas aprises ieguvis ātri – jau 1893. gada oktobrī baznīca ar 480 sēdvietām tika iesvētīta. Aktīvs process bija noticis arī līdz tam – gan zemes pieprasījums Vitebskas augstākajai vietvarai, gan divu projektu salīdzināšana. Nerealizēta palika akadēmiķa N. Šustera iecere par kompaktu mūra baznīcu neoromānikas formās, ļaujot uzvarēt šim Vilhelma Neimaņa projektam. Tas ir risināts neogotiskās formās, ir plastiski izteiksmīgs un intriģē ar asimetrisko plānojumu, smailo torni, savdabīgajiem dekoriem. Ēka celta no speciāli darinātiem ķieģeļiem, kas tapuši tepat, Kalkūnu ceplī. Tie ir labs būvniecības un arī dekoratīvs materiāls, padara celtni viendabīgu un grezni monumentālu vienlaikus. "Daugavpils luterāņu baznīca ir viens no plastiski interesantākajiem neogotikas sakrālajiem pieminekļiem Latgales arhitektūrā. Tas dod liecības arī par arhitekta Vilhelma Neimaņa personiskā stila meklējumiem un rokraksta izkopšanu," raksta mākslas zinātniece Rūta Kaminska.
Tik grandiozu būvi samērā nelielai draudzei mācītājs Andis Lenšs sauc par "vāciešu ambīciju" – tam var piekrist, jo, paredzot, ka Jaunbūves rajonā tiks celtas arī citu konfesiju baznīcas, pirmajiem sevi vajadzēja pieteikt īpaši pārliecinoši. Laiks līdz Pirmajam pasaules karam bija visidilliskākais, tālāk visu diktēja vēstures notikumi. Pirms lielā, lielinieku īpaši izraisītā ugunsgrēka 1941. gadā draudze bija pietiekama sava dievnama uzturēšanai. 1938. gadā draudzē bijuši 2800 baznīcēni, notikušas 59 kristības, 45 iesvētības, 38 laulības. Taču, kad sāk trakot sarkans nezvērs gan uguns, gan cilvēku veidolā, draudzes spēki pamazām kļūst pārāk vāji. Andis Lenšs noraida pārmetumus, ka tikai luterāņi Baznīcu kalnā nespēja noturēt savu baznīcu padomju laikā – pretspars bija īpaši spēcīgs, zaudējumi lieli, un latviešu, ar ko tradicionāli saistās luterticība, pilsētā palika arvien mazāk.
Atslēgu izrāva no rokām
"1941. gada 25. jūnijā, vāciešiem iebrūkot Daugavpilī un lieliniekiem atkāpjoties, norisinās sīvas ielu cīņas. Lielinieki atkāpjoties aizdedzina daudzas ēkas. 26. jūnija rītā sāk degt baznīcas torņa koka daļa. Nodeg baznīcas jumts, izdeg arī iekšiene. Stiprās velves tomēr nesabrūk. Karam izceļoties, daudzas luterāņu ģimenes atstāj Daugavpili, kas arī lielā mērā izdegusi. Draudzes locekļu skaits strauji samazinās. Nevērojot to, 1941. gada rudenī draudze sāk mīļotā dievnama atjaunošanu. 1943. gada pavasarī darbi ir tik tālu paveikušies, ka atjaunota baznīcas iekšiene, uzstādīti jauni soli, pagaidu altāris un kancele. Baznīcai uzklāts jauns jumts un atjaunots viens posms no slaidā torņa koka daļas. 1943. gada Vasarsvētkos notiek baznīcas pagaidu iesvētīšana, vēl jāveic krāsošanas darbi, jāuzceļ jauns altāris ar kanceli, jāatjauno apkures ierīces. Tas viss paliek nepadarīts. 1944. gada vasarā, lieliniekiem atkal tuvojoties, gandrīz visi palikušie draudzes locekļi atstāj pilsētu," padomju laiku sākšanos apraksta A. Rumpēteris.
Ēka atradās diezgan labā stāvoklī, uzlidojumos bija izbiruši logu stikli, un tornis nu vairs nebija tik slaids kā iepriekš. Taču, tā kā draudzes locekļu bija atlicis maz un pusgadu nebija mācītāja, baznīca kara beigās tika pilnībā izdemolēta. Vispirms pazuda cinkotā jumta skārda krājumi un harmonijas. Visas baznīcas koka daļas – altāris, kancele, soli, grīdas dēļi un pat dažas durvis – tika sadedzinātas lokomotīvju kurtuvēs, vēsta liecinieki. Tikai ar mācītāja Nikolaja Muižnieka parādīšanos 1945. gada februārī draudze atsāk darboties. Cilvēku palicis maz, bet viņi cenšas sakopt kaut stūrīti baznīcas – kā pagaidu telpa dievkalpojumiem tiek piemērota nelielā kapela. Draudzes pārpalikušie locekļi mērķējuši arī uz lielās zāles atjaunošanu, taču to nepieļāva toreizējie pilsētas varasvīri. Bija situācija, kad baznīcas atslēgas brutālā veidā tika izrautas no kalpotājas Līnas Kalniņas rokām ar ultimātu, ka draudzei pietiekot ar mazo kapelu. Lielajā lūgšanu zālē tikmēr sākās padomju laika stāsts – no sākuma graudi, tad dažādu preču noliktava, līdz nodošana Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai, kas baznīcēnus 1975. gadā no dievnama izraidīja pavisam. Lūgšanu zālē tika izbūvēti trīs stāvi, kur boksa treniņi varēja notikt arī gotikai raksturīgā "rozes" loga tiešā apgaismojumā. Sportistu vainas dēļ 1985. gada decembrī baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kas pilnībā izpostīja jumtu un torni. Lokomotīvju rūpnīca par remontu uzskatīja jumta pārseguma noklāšanu ar papi – ruberoīdu, bet baznīcas tornis palika bez smailes – kā rēgs ar divām ķieģeļu ausīm… Tāda tā 1993. gadā atkal nonāca draudzes īpašumā.
Nav jau tā, ka par baznīcu kā ēku neviens nerūpējās – tā bija pasludināta par arhitektūras pieminekli. Kas notika iekšpusē, netika ietekmēts, taču par ārpusi bija visaugstāko instanču interese. Tā 1983. gada 18. februārī Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas Arhitektūras plānošanas daļa saņem dusmīgu vēstuli no Kultūras ministra vietnieka I. Batraga "Par pārkāpumiem arhitektūras pieminekļa izmantošanā un aizsardzībā", kurā teikts: "Apsekojot arhitektūras pieminekļu aizsardzības un izmantošanas stāvokli Daugavpilī, tika konstatēts, ka vietējās nozīmes arhitektūras piemineklim – bijušajai luterāņu baznīcai Sarkanarmijas ielā 68A, kurā pašreiz izvietojies A. Rudzutaka Lokomotīvju rūpnīcas sporta klubs, galvenās fasādes priekšā ir uzbūvēti reklāmas stendi, kas traucē tās uztverei un ir pretrunā ar pieminekļu aizsardzības noteikumiem." Direktīva ir novākt reklāmas stendus, lai baznīcā ievietotā boksa skola atrastos cienīgi sakārtotā piemineklī!