1913. gada 19. jūnijā. Pirms 110 gadiem Rīgā iesvētīja Meža kapus – plašāko kapsētu Latvijā. Izveidot konkrēta plānojuma parkveida kapsētu ar ieejas mezglu, alejām, skatu perspektīvām, gan regulāriem, gan līkloču celiņiem, koptām kopiņām, kas paceļas virs zemes, bija Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta iecere, izstrādāta atbilstoši tā laika Vācijas un Rietumeiropas atdusas vietu filozofijai un estētikas prasībām.

Reklāma

20. gadsimta vācbaltu presē norādīts, ka Kūfalts Meža kapus veidojis, par paraugu ņemot Hamburgas Olsdorfas kapus. Teritoriju gluži kā parku paredzēja pakāpeniski apstādīt ar dažādiem dekoratīviem skuju kokiem, rododendriem un citiem smilšu augsnei piemērotiem dekoratīviem kokiem un krūmiem. Pieminekļu uzstādīšanai noteica "cenzūru", lai izslēgtu tādu monumentu un izskaistinājumu uzlikšanu, kas būtu vērtējami kā "neglīti un nepiemēroti". Jāpiebilst, ka iepriekšējos gadsimtos kapi Latvijas teritorijā lielākoties asociējās ar klaju vietu, bez apstādījumiem un izceltām kopiņām. Kad Rīgas pilsētas domnieki aptvēra, ka 1773. gadā ierīkotajos Lielajos kapos kļūs par šauru, 1910. gadā astoņām Rīgas luterticīgajām draudzēm pilsēta ierādīja 85,5 hektāru platību priedēm apaugušo kāpu starpā "starp veco Mīlgrāvja ceļu, Ķīšezeru un Pletenberga ielu". Kapličas un administrācijas ēkas uzcēla pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta, līdzdarbojoties Liepājas arhitektam Paulam Maksam Berči. Oficiālajā iesvētīšanā un atklāšanā piedalījās iesaistīto draudžu mācītāji un vairāki tūkstoši ļaužu. Tolaik apbedīšana Meža kapos jau bija sākta. 

Latviešu sabiedrība jaunos kapus atzina par skaistiem, taču uzņēma tos atturīgi, acīmredzot uzskatot drīzāk par vācu pasākumu. 

Presē var atrast arī viedokli, ka kapsētas Rīgā jau tā aizņemot pārāk daudz vietas, ko labāk varētu izmantot apbūvei. Mūsdienās Meža kapos atdusas vislielākais skaits ievērojamu latviešu sabiedrisko, politisko, kultūras, zinātnes un mākslas darbinieku.

Sociāldemokrāts, 1923. gada 19. jūnijā

Ar vērsi Rīgā. Trešdien pēc pusdienas pa koka tiltu iebrauca Rīgā laucinieks ar iejūgtu vērsi. Lai gan vērsis bija maza auguma, tomēr, piemērīgi iejūgts, tas atstāja solīdu iespaidu un vērsa uz sevis publikas vērību. Laikam braucējs bij kāds no Rīgas apkārtnes jaunsaimniekiem, kuriem trūkuma dēļ jāizlieto visi līdzekļi, lai tiktu uz kājām. Šveicē un citur vēršu izlietošana pie lauku darbiem ir ikdienišķa parādība. Pie mums paraša un aizspriedumi kavē ragu lopu nodarbināšanu lauksaimniecībā.