14. decembris vēsturē un senās avīzēs. Krišjānis Barons ķeras pie dainām

1893. gada 14. decembrī. Pirms 130 gadiem Krišjānis Barons mazajā ģimenes dzīvoklītī Dārtas (Eduarda Smiļģa) ielā 23a, Rīgas Āgenskalnā ķērās pie "Latvju dainu" 1. sējuma manuskripta rakstīšanas.

Tobrīd "Dainu tēvs" bija savācis ap 150 tūkstošus tautasdziesmu. Pirmā no pavisam 10 pirmā sējuma dainu burtnīcām iznāca 1894. gada 21. martā. Viņa dēls Kārlis Barons vēlāk atcerējās: "Pirmais "Latvju dainu" sējums, kas iznāca atsevišķās burtnīcās, tēvam tikpat kā nekā neienesa, izņemot kādu skaitu eksemplāru kā rakstnieka honorāru. Šo sējumu Visendorfs izdeva par saviem līdzekļiem. Privātā ceļā nebija paredzams sadabūt vajadzīgo naudu "Latvju dainu" turpmākiem sējumiem. Visendorfa tālākais nopelns bija tas, ka viņš, pateicoties saviem sakariem Pēterpilī, panāca, ka "Latvju dainu" iespiešanu uzņēmās Ķeizariskā Zinātņu akadēmija." 

Dainu krājumu sagatavošana Baronam neienesa nekādus līdzekļus iztikai, tādēļ visa saimniecība praktiski pilnībā atradās uz viņa dzīvesbiedres Dārtas Baronas pleciem.

 Laikabiedri un literatūrzinātnieki pārliecināti, ka Barons nekad nespētu izdarīt to, par ko viņu godina, ja ne pastāvīgais praktiskās saimnieces Dārtas atbalsts un rūpes ikdienā. Kā samaksu par pirmo sējumu Barons no izdevēja saņēma 20 brīveksemplāru. Tomēr latviešu uzņēmēja un izdevēja Henrija Visendorfa, īstajā vārdā Indriķa Ķiparta (1861–1916) loma šajā pasākumā bija ārkārtīgi nozīmīga. Viņš ieguldīja dainu izdošanā 500 rubļus – tam laikam ļoti krietnu summu – no savas kabatas, organizēja ziedojumu vākšanu un visas ar izdošanu un izplatīšanu saistītās praktiskās lietas. Arī vārds "dainas" ir Visendorfa ieteikts, patapinot tautasdziesmu apzīmējumu no lietuviešiem. Otrais "Latvju dainu" sējums jau Krievijas impērijas ZA paspārnē iznāca tikai 1903. gadā. Finansētāji Pēterburgā noteica, ka sējums maksās 10 rubļu, un šoreiz Barons kā honorāru saņēma 150 sējumus, tātad 1500 rubļu par vairāku gadu darbu, neskaitot izdevumus, kas saistījās ar sējuma tapšanas procesu. Līdz Pirmajam pasaules karam iznāca vēl trīs dainu sējumi.

Latvijas Vēstnesis, 1923. gada 14. decembrī

Plūdi Kurzemē. 11. decembrī pie Kuldīgas sacēlās ūdens 15 pēdu augstumā un norāva ar vājām drāšu saitēm piestiprinātos plostus, kuri devās lejup un kopā ar ledu uzgrūdās uz jauno Ventspils pontona tiltu. Tiltu nonesa no vietas un izjauca. Viņa daļas sāka peldēt uz jūru. Pateicoties vietējai enerģiskai rīcībai izdevās notvert un noenkurot visas tilta daļas. Tiltu būvēja satiksmes ministrija un viņš atradās Ventspils pilsētas pagaidu lietošanā. Par nodarītiem zaudējumiem pilsētas valde nodomājusi saukt pie atbildības plostu īpašniekus, vairākas ārzemju firmas, jo pateicoties pārāk vājai plostu nostiprināšanai tie norāvušies un nonesuši tiltu. Tagad satiksmi ar Ventspili uztura motorkuģi. Liels vairums norauto plostu aizpeldējuši jūrā. Pārējie izsviesti uz krasta.