13. decembris vēsturē un senās avīzēs. Saldējums vafeļu konusā

1903. gada 13. decembrī. Pirms 120 gadiem itāliešu cilmes konditors Italo Markioni ASV saņēma patentu saldējuma pildīšanai vafeļu konusos.

Markioni ieceļoja Ņujorkā 19. gadsimta beigās un kā mazais uzņēmējs iztiku pelnīja, tirgojot konditorejas izstrādājumus un saldējumu no ratiņiem Manhetenas ielās. Ar problēmu, kā iesaiņot un pasniegt auksto kārumu, saskārās Markioni kolēģi visā pasaulē. ASV visbiežāk praktizēja glāzes. Taču tās vadāt līdzi bija smagi, neērti, turklāt vajadzēja domāt, kā trauciņus nomazgāt, tie plīsa un, ja radās liels pieprasījums, glāžu drīz pietrūka. Ielu tirgotāji izlīdzējās, kā prata – lika saldējumu papīra turziņās, uz vafeļu plāksnītēm vai starp tām. Ja pircēji bija bērni – vienkārši plaukstās. Markioni kādu laiku eksperimentēja, tostarp ar papīra turzām, līdz nonāca pie secinājuma, ka vislabāk sarullēt tikko ceptas, vēl nesastingušas vafeles konusā. Viņa citronu saldējums vafelēs Manhetenā ātri kļuva populārs, bizness auga, un ap 1902. gadu uzņēmējam jau piederēja 45 saldējuma ratiņi. Markioni saprata, ka tālākas izaugsmes un drošības pret konkurentiem vārdā izgudrojums jāpatentē. Turklāt cept un veidot katru vafeli ar rokām bija pārlieku laikietilpīgs process, tādēļ tika patentēta arī īpaša vafeļu konusu panna, kurā vienā reizē varēja pagatavot desmit vafeles. 

Pēc metodes patentēšanas bizness turpināja augt, un 1904. gadā Markioni saldējumu jau izvadāja ne vairs stumjamos ratiņos, bet zirgu vilktos furgonos pa visu Ņujorku. 

Pieņemts uzskatīt, ka pasaules slavu un izplatību vafeļu konusi saldējumam ieguva pēc tam, kad produktu šādā veidā demonstrēja 1904. gada Pasaules izstādē Sentluisā, ASV Luiziānas štatā. Pastāv arī versijas, ka reizē vai gandrīz reizē ar Markioni pie līdzīgiem secinājumiem savulaik nonākuši vēl vairāki citi saldējuma tirgotāji, taču Markioni savu prioritāti ir izdevies aizstāvēt un pierādīt, tādēļ viņa firma visu pastāvēšanas laiku līdz 20. gadsimta vidum lepojās ar reklāmas uzrakstu, ka ir senākais vafeļu saldējuma ražotājs.

Latvis, 1923. gada 13. decembrī

Reprezentēšanās sērga no valdības aprindām pielipusi arī materiālā ziņā tiešām neapskaužamiem valsts ierēdņiem. Sacenšas izrīkojumu sarīkošanā ne vien ministrijas, bet pat departamenti un lūko pārspēt viens otru. Neviens negrib noliegt ierēdņiem priecāties, ja maks to atļauj, bet no šādiem izrīkojumiem cieš arī valsts intereses, jo tie atrauj rīkotājus uz kādu laiku viņu darbam. Un cik stundas no tā jau īsā darba laika kancelejās vēl nepaiet, ierēdņiem pārspriežot par tiem gan priekš izrīkojuma, gan pēc sarīkojuma, tos kritizējot, citus aprunājot un stāstot piedzīvojumus.