Šogad 14. jūnija sēru dienu sagaida apmēram 8,8 tūkstoši represēto. Tikai 600 no viņiem nacistiskā režīma upuri. Vai ir pareizi teikt– komunistiskā un nacistiskā režīma represiju upuri? Varbūt pareizāk būtu teikt – komunistu un nacistu upuri, jo represijas taču realizēja cilvēki. Vidēji katru gadu mūžībā aiziet nedaudz vairāk par 500 izsūtīto.

Mums, kas šos sāpju ceļus nav staigājuši, grūti aprakstīt izjūtas, kādas pārņem cilvēku, kuram rīta agrumā paziņo – jūs tiekat izsūtīts uz attālākajiem PSRS rajoniem. 

Kāda Abrenes izsūtītā savās atmiņās raksta. Viņa jautājusi: par ko ? Būdama 4. klases skolniece, zinājusi, ka tēvam piederējuši 10 ha zemes, dažas brūnaļas un bērītis. Vienīgais grēks – tēvs aizsargs. Kopumā abās deportācijās Latviju nācās atstāt nedaudz vairāk kā 60 tūkstošiem cilvēku.

Kā izsūtījumā var nomirt badā? Atcerēsimies, ka plānveida ekonomikas apstākļos pat maize bija fondēta. To atzina arī Sibīrijas apgabalu amatpersonas, griežoties pie PSRS vadības ar lūgumu palielināt fondus. Sākumā viss bija atkarīgs no vietējo ļaužu žēlastības un izpratnes. Invalīdi un vientuļnieki neapskaužamā situācijā.