"Man ir trīs bērni. Un man vajag auto ar 3,5 litru dzinēju. Bez ekspluatācijas nodokļa. Jo ģimene liela. Tādēļ atbalstāma visos veidos. Ko arī kategoriski pieprasu!" Apmēram tā kāda interneta portāla komentāros par savām mobilitātes vajadzībām nesen teica kāda jauna māmiņa. Vai pareizi teica?

Maldi izvēles džungļos

Domāju – dāma auto izvēles džungļos ir apmaldījusies. Iespējams, ne jau pati un patstāvīgi. Minu, ka vainīgs ir prestiža un dinamikas kārais papucis un viņa līdzīgi domājošie draugi. Droši vien viņu izvēle ir iesprūdusi gadus 15 senā pirmskrīzes eiforijā, kuru auto ražotāji peļņas nolūkos visiem spēkiem veicināja, pat ietilpīgus "ģimenes auto" bruņodami ar sporta vai smagu kravu pārvadāšanai cienīgiem dzinējiem. Vismaz 150 zirgi. Labāk 250… Vismaz 300 ņūtonmetri. Ne vairāk kā 10 sekundēs līdz simts km/h.

Skaitļi, kas kļuva par normu veselai paaudzei. Un uz racionāla saprāta pusi mainās gauži lēni. Lai gan visiem it kā skaidrs – liels motors ir dārgs izgatavošanā, degvielu patērē vairāk, ogļskābo gāzi izpūš vairāk. 

Visi zirgi, kuru skaits pārsniedz 100 uz auto svara tonnu, lojālā ikdienas satiksmē ir nevajadzīgi un nelietojami. 

Ja tomēr bez pietiekamām iemaņām un piesardzības lietoti, var kļūt pat bīstami.

Trīscilindru motori

Eiropā aizvien populārāki kļūst auto ar mazāku darba tilpumu un trīs cilindru motoriem. Ar turbīnām, kas palīdz veidot komplektu "divi vienā" – taupīgu, rāmu mazlitrāžu līdz 2500–3000 apgriezieniem un visai sportisku uzrāvienu virs tiem. Un pat bez turbīnām, uzskatot, ka arī 60–70 ZS bērnu pārvadāšanai nav par maz. Laikam jau daļa cilvēces tomēr ir spējīga no dārgās un izšķērdīgās jaudas narkomānijas rāpties ārā.