Viedoklis: Laikapstākļi kļūst ekstremālāki; vai augu selekcija var glābt ražas?

Eksperti jau vairākkārt uzsvēruši, ka pēdējo gadu neprognozējamie laikapstākļi negatīvi ietekmē ražu, liekot Latvijas lauksaimniekiem meklēt jaunus risinājumus, kā mazināt riskus. Daļēji var palīdzēt mūsdienīgas mēslošanas metodes, augu aizsardzības līdzekļi un lauksaimniecības tehnika, tomēr viens no efektīvākajiem veidiem, kā pielāgoties mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem, ir jaunu augu šķirņu izstrāde, tomēr process ir laikietilpīgs un dārgs.

"Linas Agro" graudaugu, rapšu, pākšaugu sēklu produktu grupas vadītāja Dace Kazlauska – Kravala

Jaunas šķirnes selekcija var ilgt līdz pat 25 gadiem

Nepieciešamība pēc jaunām šķirnēm pieaug, jo mainās klimats, audzēšanas tehnoloģijas, parādās jaunas slimības un kaitēkļi. Selekcija ir laikietilpīgs process, neraugoties uz to, ka mūsdienās to veic ne tikai ar tradicionālajām metodēm, veicot atlasi laukā, bet arī pielietojot molekulārās bioloģijas metodes. Atkarīgā no šķirnes tas var ilgt pat 10 vai 25 gadus. Tas ir saistīts ar ilgstošiem izmēģinājumiem un novērojumiem par to, kā konkrētā šķirne pielāgojas dažādiem klimatiskajiem apstākļiem. 

Saņemtais valsts atbalsts ir nepietiekams

Selekcionāri norāda, ka saņemtais valsts atbalsts ir nepietiekams, jo lauka izmēģinājumi ir dārgi, turklāt, Lauksaimniecības konsultatīvās padomes dati liecina, ka liela daļa lauksaimnieku ilgstoši nemaksā selekcionāram autoratlīdzību par aizsargātu šķirņu izmantošanu. Arī jaunu šķirņu reģistrācija ir dārga – testēšanas izmaksas var sasniegt vairākus tūkstošus eiro gadā, tāpēc rodas jautājums, vai ar projektu finansējumu, ko zinātniskās institūcijas saņem no Zemkopības ministrijas, būs pietiekami, lai Latvijas lauksaimniecība saglabātu konkurētspēju, pārvarētu klimata radītos izaicinājumus un radītu šķirnes, kas ir noturīgas pret sausuma periodiem un karstuma viļņiem.

Tirgū nonāk tikai maza daļa no šķirnēm, kas tiek izmēģinātas

Saskaņā ar Eiropas Savienības Kopienas augu šķirņu biroja datiem katru gadu ES tiek reģistrētas aptuveni 3 500 jaunas šķirnes – apmēram 10 dienā. Tomēr tikai neliela daļa šķirņu, kas piedalās izmēģinājumos, tiek reģistrēta un nonāk tirgū. Tam ir vairāki iemesli. Ne visas jaunās šķirnes ir pārākas par jau esošajām, tāpēc ir svarīgi tās pārbaudīt vietējos apstākļos. Kad selekcionāri izstrādā jaunu šķirni un pavairo pirmās sēklas, tās tiek nosūtītas uz izmēģinājumu laukiem. Nepieciešami vismaz divi līdz trīs gadi, lai pārliecinātos par jauno šķirņu pārākumu. Ja rezultāti ir pozitīvi, sākas sēklu pavairošana, kas arī aizņem vismaz divus gadus. Tikai pēc tam lauksaimnieki var iegādāties jaunās šķirnes sēklas materiālu.

Šķirņu selekcija palielina kultūraugu ražu par 1%

Jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka selekcijas inovācijas būtiski veicina lauksaimniecības, pārtikas ražošanas un ekonomikas ilgtspēju. Piemēram, rakstā “Globālās pārtikas drošības uzlabošana, paātrinot augu šķirņu selekciju” (“Improving global food security through accelerated plant breeding”) minēts, ka šķirņu selekcija katru gadu palielina kultūraugu ražu par aptuveni 1%, īpaši kviešiem un miežiem. Jaunas augu šķirnes palīdz ne tikai palielināt ražību, bet arī samazināt pesticīdu, mēslojuma un citu vielu patēriņu. Tās uzlabo augu īpašības, paildzina produktu uzglabāšanas laiku, kas ir svarīgi tirgotājiem un patērētājiem, veicina veselīgu uzturu un palīdz cīnīties ar pārtikas atkritumu problēmu. Augstas kvalitātes un inovatīvas sēklas ir būtisks priekšnosacījums ilgtspējīgai lauksaimniecībai, klimata pārmaiņu mazināšanai un efektīvai resursu izmantošanai.

Klimata pārmaiņas sagādā arvien lielākus izaicinājumus lauksaimniecības nozarei – gari karstuma un sausuma periodi, ilgstoši nokrišņi vai citi ekstremāli laikapstākļi, kas apdraud ražas apjomu un kvalitāti. Lauksaimniecība ir pārtikas ķēdes centrā, tāpēc jaunu un noturīgu augu šķirņu ienākšana tirgū ir izšķiroša, lai spētu nodrošināt cilvēkus ar pārtiku un to darītu ilgtspējīgi – gan ekonomiski, gan sociāli. Augu selekcija ir svarīgs, bet ļoti laikietilpīgs un sarežģīts process, kas pieprasa papildu ieguldījumus zinātnē, kā arī atbalstošu politiku, kas atvieglotu un veicinātu jaunu šķirņu izstrādi.