Zinātnieki meklē recepti bērzam

Pamazām, īpaši privātajos mežos, Latvija pārvēršas par bērzu zemi. Taču šobrīd valstī trūkst selekcionētu bērzu sēklu un stādu. Kilogramam šādu sēklu ir zelta cena. "Tas tāpēc, ka pieprasījums pēc bērza koksnes aug," saka Latvijas Valsts mežu zinātniskā institūta (LVMZI) "Silava" vadošais pētnieks Kaspars Liepiņš, kurš vada bērzu audzēšanas prakses pētījumus.

Pētījumiem par bērza audzēšanu, kuru sadarbībā ar "Latvijas Finieri" un "Latvijas valsts mežiem" veic LVMZI "Silava", sācies jauns posms, un tas virzās uz priekšu. Zinātnieki mēģina atrast recepti, kā panākt to, lai selekcijai domāti, siltumnīcās audzēti bērzi būtu veselīgi un izdzītu spurdzes.

Pētnieki mērķtiecīgi strādājuši, lai atlasītu labākos kokus, iegūtu labākās sēklas un izaudzētu par 15–20 procentiem produktīvākas, izturīgākas audzes. Taču mežā bērzs lielākoties atjaunojas pats. K. Liepiņš: "Lai selekcijā ieguldītā nauda atmaksātos, mums vajag stādīt vairāk, tāpēc mūsu uzstādījums ir tāds, ka bērzs jāstāda ne tikai lauksaimniecības, bet arī meža zemēs, kur dabiskas izcelsmes bērzs nav tik labs, kā mēs gribētu."

Bērza stādīšana mežā arī ir pietiekami sarežģīta. Tas ir, kā tagad bieži sakām – izaicinājums. Nav jau tā, ka bērzs aug visur un par to nevajag rūpēties. Bērzs ir ļoti gaismas prasīgs, tas jākopj un ar to jāauklējas tikpat rūpīgi kā ar priedi. Daudziem jau pieredzējušiem mežiniekiem atmiņā iesēdies redzējums – viņš tak tur būs, nav ko uztraukties. Taču, ja bērza stādījumus laikus neizkopsi, visticamāk, tie aizies bojā jau pirmajā gadā. K. Liepiņš: "Jā, bērzs aug praktiski visur, bet, ja mēs to gribam izaudzēt labu, jāskatās, kur to ir jēga stādīt un kur labāk nevajag."

Tas tādēļ, ka ir zināmas vietas, kur bērzus labāk nestādīt. Bērzu grūti ieaudzēt blīvā mālā, kur augsne smaga, arī mālainā vērī un arī meliorētās kūdras augsnēs. Šobrīd tieši bērzu saskata kā glābiņu šo platību atjaunošanā, tomēr āra bērzu daba nav radījusi augšanai organiskās augsnēs – tā nav piemērota vide. Mežkopji sākuši ziņot, ka daudzviet stādītais bērzs "krīt laukā" – lūst pie sakņu kakla. K. Liepiņš: "Pēc mūsu secinājumiem, pie vainas nav sakņu slimība, bet gan ūdens žurka jeb ūdeņu strupaste. Izrādās, tā bojā ne tikai augļu kokus, bet darbojas arī mežā, kur meliorētajās platībās ir grāvju tīkli. Grauzējs nograuž kociņam pie apakšas mizu, un pēc gadiem diviem trijiem tas nolūst. Bērza audzēšanā ir šādi riski."

Ja atnāks urbējs, būs ziepes

Vai bērzs populārs arī tāpēc, ka tam maz kaitēkļu? K. Liepiņš apstiprina, ka tam arī ir nozīme, jo šobrīd bērzam bīstamo kaitēkļu un slimību nav tik daudz kā skuju kokiem. Taču pasaulē viss mainās, un neviens nevar apgalvot, ka bērzam viss būs laimīgi mūžīgi mūžos. Liels risks ir kaitēklis, kas dzīvo Ziemeļamerikā – bronzas krāšņvabole. Tiešā tulkojumā no angļu valodas to sauc par bērzu urbēju. Tas ir bīstams kaitēklis. Amerikas vietējām bērzu sugām normālos apstākļos šī kukaiņa postījumi nav traģiski. Taču Ziemeļmerikā bijuši mēģinājumi stādīt Eiropas āra bērzu, bet to kaitēklis iznīcināja pilnībā. Ja tā vabole tiks pāri okeānam, tad labi nebūs. Ne jau velti tā ir iekļauta Eiropas Savienības karantīnas sarakstā.

Varbūt mums jāsāk stādīt svešzemju bērzus – dzelteno vai papīra bērzu? K. Liepiņš: "Āra bērzs kvalitātē un ātraudzībā ir pārāks par Ziemeļamerikas bērzu – tas ir pārbaudīts stādījumos Somijā un citur. Tomēr ir aktuāls jautājums – kā mūsu koku sugas pielāgosies klimata pārmaiņām? Katra koku suga, kuru esam pārbaudījuši, zināmos apstākļos var palīdzēt kā glābšanas riņķis, ja notiek neparedzētas katastrofas. Piemēram, Vācijā pēc šausminošajiem mizgrauža postījumiem egļu mežus lielākoties aizstāj ar vietējām lapu koku sugām, tomēr izmanto arī Ziemeļamerikas sugas – duglāzijas un ciedrus. Sabiedrības attieksme pret introducētām koku sugām ir ļoti negatīva. Un tam ir savs pamats, ja atceramies papeļu pūku mākoņus pilsētu ielās. Pastāv risks, ka ievestās sugas sāk justies pārāk labi un sāk izspiest mūsējās – kļūst invazīvas."

Dīdzību var panākt ar stresu

K. Liepiņš atzīst, ka selekcionētu bērza sēklu trūkst. Lai tās iegūtu, bērzu iestāda siltumnīcā, un jau pēc pāris gadiem tiem ir spurdzes. Ja viss labi sanākot, tad no bērziem sēklas varot ievākt jau trešajā ceturtajā gadā. Taču investīcijas, lai uzbūvētu šādu siltumnīcu, nepieciešamas lielas. No viena kilograma sēklu, vienkārši rēķinot, varot izaudzēt vienu miljonu stādu. K. Liepiņš: "Mums Latvijā katru gadu vajadzētu piecus kilogramus bērza sēklu. Taču tas kilograms ir zelta cenā. Un ja vēl siltumnīca uzcelta, bērzi iestādīti, bet tie neražo?"

Šobrīd sadarbībā ar kolēģiem no fizioloģijas grupas meža zinātnieki pēta jeb meklē recepti, kā panākt to, lai bērzs veidotu šo spurdžu aizmetņus. Tur ir daudz svarīgu faktoru, arī gaisma, barošanās režīms. Līdzīgi kā citām koku sugām bērziņam arī kādā brīdī vajadzīgs stress, kas diktē – lai es savu sugu turpinātu, man jāsāk ražot sēklas. Kā to stresu panākt? Nedaudz pamokot kociņus, apgriežot tiem vainagus, nedaudz apgredzenojot zarus vai ierobežojot laistīšanu. Varbūt siltumnīcā parūcināt motorzāģi? K. Liepiņš pasmaidot atzīst, ka šādu metodi neesot mēģinājuši. Šobrīd reāli ir tā, ka bērza sēklas jāvāc mežā. Lai tās iegūtu, atlasa labākās audzes un, kad sēklas tūlīt birs, zāģē kokus nost.

K. Liepiņš: "Sajūtas, ka pētījums būtu noslēgts, man nav. Ir jautājumi, kurus atrisinājām, bet gadu no gada nāk klāt kaut kas pilnīgi jauns. Ik pa brīdim atkārtojas tas, ka bērzu stādi kokaudzētavās saslimst un aiziet bojā. Rudenī liekas, ka viss ir forši, bet pavasarī stādiem nokaltušas galotnes. Diemžēl joprojām neesam atklājuši recepti, kā ar to tikt galā." Taču pozitīvā ziņa ir tā, ka nav jāuztraucas, ka bērzu nākotnē nevienam nevajadzēs. Tāda situācija nedraud, kaut arī nozarē laiks ir sarežģīts. Eiropā būvniecība stipri nobremzējusies un skuju koku kokmateriāliem cena krītas. Taču saplākšņa ražotāji nesūdzas. Cenas ir labas. Pieprasījums pēc tankeriem, ar kuriem pārvadā sašķidrināto gāzi, ir liels, un to tvertņu izolāciju taisa no bērza finiera. Arī biorafinēšana ir bērza nākotne. K. Liepiņš uzsver – jo vairāk paši, šeit uz vietas iemācīsimies no bērza dabūt ārā, jo būsim spēcīgāki. Turklāt lielu pievienoto vērtību bērza koksnei un arī mizai dod meža zinātnieku kolēģi ķīmiķi.

Foto: Publicitātes

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu