17 °C
Koki un zaļumi pilsētā ir vērtība – tas skaidrs ikvienam, taču cik liela ir to nozīme un cik daudz dažādu pilsētas attīstības procesu tos apdraud, to zina ne visi. Atbildes uz šiem jautājumiem iegūstamas tikai pie speciālistiem.
Uz jautājumu, cik tieši vērts ir koks pilsētā, gatava atbilde ir arboristam, uzņēmuma "Labie koki" īpašniekam Edgaram Neilandam. Viņš saka, ka koks pilsētā ir vismaz simts reizes vērtīgāks nekā koks mežā. "Lai gan situācija Rīgā un citās Latvijas pilsētās atšķiras, tomēr pamata tendences ir līdzīgas," saka Neilands. "Koki traucē būvniecībai, koki traucē satiksmes uzlabošanas darbiem un citiem infrastruktūras projektiem. Arī sabiedrība vēl joprojām uz kokiem pilsētā skatās tāpat kā uz kokiem mežā. Tomēr tā nav – uz koku mežā vēl ir iespējams skatīties arī mežsaimniecības kategorijās: cik kubikmetru koksnes var iegūt, to nocērtot. Viens koks – viens vai divi kubikmetri, iegūstam kādus 100 līdz 200 eiro vai varbūt nedaudz vairāk, tas atkarīgs no koka sugas. Taču ar kokiem pilsētā ir citādi – šeit koki nodrošina būtiskus labbūtības aspektus – paēnu karstumā, vēja ātruma samazinājumu pilsētās un attiecīgi arī putekļu daudzuma samazināšanos, klimata pārmaiņu efektu ierobežošanu, lietus ūdens un ogļskābās gāzes piesaisti, vienlaikus atbrīvojot skābekli, kā arī uzlabo pilsētvides ainavu un nodrošina zināmas kultūrvēsturiskās vērtības, īpaši kombinācijā ar vēsturisko apbūvi.
Tieši tādēļ katrs koks pilsētā ir 50 līdz 100 tūkstošus eiro vērts.
Turklāt jāpiebilst, ka teiktais neattiecas uz dižkokiem, kuru vecums ir salīdzināms ar mūsu senākajiem arhitektūras pieminekļiem – viņu vērtība jau jāraksturo tādās pašās kategorijās kā senu baznīcu vērtība, proti, miljonos eiro, un daļā gadījumu tā var atrasties vispār ārpus ar naudu izsakāmām vērtībām. Tādēļ šādi koki ir jāaizsargā un kā ļoti pozitīva tendence jāvērtē tas, ka cilvēki pilsētās ir gatavi domāt un runāt par kokiem, censties iedziļināties koku vajadzībās un aizsargāt tos. Uzmanību sākuši pievērst arī politiķi un organizācijas – šobrīd pirmo reizi izjūtam Saeimas vai, piemēram, "Rīgas ūdens" uzmanību: viņi ir gatavi atbraukt pie mums un runāt par kokiem pilsētās, ko un kā darīt ap tiem."
Kokus stāda daudz
Rīgā kokus gan daudz cērt, gan daudz arī stāda. Taču viena no problēmām ir tā, ka rūpes par zaļo dabu pilsētā ir sadrumstalotas – par daļu pilsētas apstādījumu rūpējas "Rīgas meži", par daļu – Rīgas domes Mājokļu un vides departaments, kas atbild arī par koku aizsardzību dažādu būvdarbu un remontdarbu laikā. SIA "Rīgas meži" daļas "Dārzi un parki" ainavu arhitekte Ligita Tomiņa stāsta par to, cik aktīvi Rīgā notiek jaunu stādījumu veidošana: ""Rīgas mežu" daļas "Dārzi un parki" pārziņā ir 453 hektāri dārzu, parku un apstādījumu, kā arī apstādījumu daļas 367 hektārus plašajā kultūras un atpūtas parkā "Mežaparks", savukārt "Mežaparka" meža daļa ir "Rīgas mežu" Rīgas mežniecības pārziņā.
Koki mūsu teritorijās tiek stādīti sistemātiski un pārdomāti, laikus paredzot arī to nomaiņu, jo pretējā gadījumā noteiktu teritoriju vai kāda konkrēta parka koki būtu visi viena vecuma un arī to fiziskais stāvoklis pasliktinātos aptuveni vienā laikā. Katru gadu iestādīto koku skaits ir nedaudz atšķirīgs, jo tas atkarīgs no katras teritorijas vajadzībām. Piemēram, 2022. gadā iestādījām 100 kokus, 2023. gadā – 191 koku, šogad mūsu aprūpētajās teritorijās plānojam iedēstīt vismaz 120 kokus.
Pirms jaunu koku vai krūmu stādīšanas galvaspilsētas dārzos un parkos rūpīgi tiek izvērtēta katra vieta, plānotā auga atbilstība un piemērotība augšanai šai vietā, kā arī iekļaušanās kopējā ainavā.
Piemēram, 150 baltie vītoli, kuri Dziesmu un deju svētku laikā rotāja Mežaparka Lielās estrādes teritoriju, pēc svētkiem tika iestādīti Ķengaraga promenādē aptuveni trīs kilometru garumā. Šie 150 vītoli bija lieliski piemēroti jaunajai teritorijai," saka L. Tomiņa.
Savukārt Rīgas domes Mājokļu un vides departaments informē, ka šī departamenta Vides pārvalde atjauno ielu apstādījumus vietās, kur nozāģēti koki, kur iedzīvotāji izsaka vēlmes izveidot vai atjaunot ielu apstādījumus, pirms tam veicot stādīšanas vietu saskaņošanu ar citām pašvaldības iestādēm un inženierkomunikāciju uzturētājiem. Iestādīto koku daudzums atkarīgs no katra gada piešķirtā budžeta apmēra. 2024. gadā tiek plānots iestādīt 150 dižstādus un 70 augļu kokus, kā arī saskaņā ar izstrādātiem projektiem plānots veikt koku stādīšanu Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā.
Lielākais ienaidnieks – cilvēks pats
Lai gan cilvēki kokus stāda, tie vienlaikus ir arī lielākie koku ienaidnieki pilsētvidē. Ja runājam par cilvēka kaitīgo iedarbību uz kokiem pilsētvidē, tad, pēc E. Neilanda domām, iespējams formulēt lielo kaitīgās ietekmes piecnieku. Pirmkārt, komunikāciju izbūve pilsētās bojā un norauj kokiem saknes. Otrkārt, kokiem kaitē visu veidu būvniecība pilsētās, turklāt absurdākais ir tas, ka reizēm tā ir tieši zaļo ideju ierosināta būvniecība, piemēram, veloceliņu izbūve, kuru vārdā tiek cirsti vai bojāti koki. Treškārt,
ļoti kaitīga ir neprātīgā koku apzāģēšana, kas bija īpaši populāra pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā. Šobrīd tas esot nedaudz pierimis,
tomēr laiku pa laikam apzāģēšanas sērga uzplaiksnī atkal kā šogad Āgenskalnā. Lai gan Latvijā jau ir ap 300 izglītotu arboristu, tomēr joprojām bieži vien atļaujas apzāģēt kokus iegūst vienkārši cilvēki ar motorzāģiem, kas nebaidās uzkāpt kokā. "Vienā gadā nozāģēt vairāk kā 20% no koka vainaga nedrīkst – kokam vairs nav enerģijas un barības vielu, tas balansē uz bada nāves robežas, pūst un trupē, bieži vien kļūst nestabils. Rīgā par šādu rīcību jau ilgāku laiku piemēro sodus," saka Neilands, "tomēr tālāk no Rīgas šāda pieeja joprojām šur tur ir izplatīta." Te jāpiebilst, ka ne visa koku apzāģēšana ir metama pār vienu kārti – pastāv arī tā saucamā koka vainaga formas veidošana jeb polardēšana, kas gan visbiežāk tiek veikta ar grieznēm, nevis motorzāģi. Ceturtais veids, kā cilvēki kaitē kokiem pilsētvidē, ir sāls lietošana ielu kaisīšanā ziemā – jāatzīst, ka tā lielā mērā ir izvēle, kuru diktē relatīvā nabadzība. Piemēram, jau samērā daudzās Somijas pilsētās ieviesta sistēma, ka ielas tiek sildītas no apakšas, kausējot ledu un sniegu, tāpat kaisīšanai tiek izmantota smalka grants, ko Rīgā plaši izmantot pagaidām liedz jautājums par pilsētas lietus ūdeņu novades sistēmas gatavību šādam kaisīšanas veidam un jautājums par pilsētas spēju novākt šo granti pavasarī. Visbeidzot, piektkārt,
pēc E. Neilanda domām, pārāk daudzas reizes koki pilsētā tiek nozāģēti, uzskatot tos par bīstamiem, lai gan tādi tie nemaz nav.
Tā parasti notiek, ieraugot kokā kādus dobumus vai trupi, kaut gan patiesībā, nedaudz sakopjot, šāds koks var nostāvēt vēl piecdesmit vai simt gadus. "Ceļš uz elli pilsētās bieži vien bruģēts ar betona klucīšiem," stāsta E. Neilands, demonstrējot Piņķu centrā nogāzušos vairākus simtus gadu vecu liepu. "Droši vien gājēju celiņa veidotājiem, kas lika betona bruģi, nekādu sliktu nodomu nebija, bet šī gājēju celiņa veidošana bojājusi koka saknes, tādēļ tas arī nogāzies. Pozitīvi vērtējams gan tas, ka Babītes novada pašvaldība ļāvusi šim kritušajam kokam eksistēt arī turpmāk, organiski iekļaujot to bērnu rotaļlaukumā.
No zemē palikušajām saknēm šogad droši vien izaugs jauni dzinumi un šādi tiks nodrošināts gan koka otrais mūžs, gan arī interesants risinājums bērnu rotaļlaukumam
– noteikti veiksmīgāks, nekā no finiera vai plastmasas veidoti mākslīgi rotaļlaukuma elementi. Vienlaikus pat šāds risinājums vietējā Piņķu sabiedrībā raisījis daudz jautājumu, vai tas tiešām ir labs. Pavisam citās domās par to ir bijis ievērojamais Spānijas arborists, kas nesen viesojies uzņēmumā, – viņš bijis par šo risinājumu sajūsmā," saka Neilands.
Dabas un likumu sadursme
Tieši šobrīd kokiem pilsētvidē ir daudz problēmu. E. Neilands stāsta, ka koki, kas gan Rīgā, gan citās pilsētās stādīti pirms apmēram 100 gadiem, šobrīd praktiski ir nodzīvojuši savu mūžu, īpaši, ja runa ir par kokiem ielu malās. Jaunus iestādīt līdz šim nav bijis iespējams, jo pilsētās ir jau saskaņoti komunikāciju veidošanas projekti, bet komunikācijām arī ir savas likumdošanas noteiktas aizsargjoslas.
"Neatkarīgi no tā, kurš politiskais spēks ir pie varas, tie visi sola stādīt kokus Rīgā, tikai problēma ir tā, ka ielu malās šobrīd stādīt neļauj likums.
Uz šī grābekļa savulaik uzkāpa gan Rīgas mērs Nils Ušakovs, gan Mārtiņš Staķis, gan šobrīd kāpj Vilnis Ķirsis. Tomēr iespējams, ka izdosies šo problēmu atrisināt – nesen runājām ar Ekonomikas ministriju un skaidrojām viņiem, ka pasaulē ir ļoti daudz galvaspilsētu, kas ir gan blīvāk apdzīvotas nekā Rīga, gan vienlaikus arī zaļākas – tātad risinājumi pastāv. Ja likumdošanas problēmu ar valdības palīdzību izdosies atrisināt, pilsētās atkal stādīs kokus ielu malās, mācot komunikācijām sadzīvot ar zaļo dabu," tā Neilands.
Eksperta viedoklis
Joprojām daudz nejēdzību
Elita Kalniņa, Vides aizsardzības kluba viceprezidente, Rīgas pilsētas būvvaldes apstādījumu saglabāšanas komisijas locekle: "Pilsētu attieksmē pret kokiem, ja vērtē pēdējo ceturtdaļgadsimtu, neapšaubāmi ir notikušas pozitīvas izmaiņas. Vēl divtūkstošo gadu sākumā kokus pilsētā cirta bez jebkādas sabiedriskās apspriešanas, šobrīd ir panākts, ka šādas apspriešanas tomēr ir. Tāpat pie pozitīvām tendencēm ir gadījumi, kad pat lieli koki tiek pārstādīti, ja tie traucē celtniecības darbiem. Runa ir par zināmo gadījumu ar koka pārstādīšanu pie autoostas ēkas un vēl dažiem citiem.
Vienlaikus vērojamas arī daudzas nelabvēlīgas tendences, piemēram, agrāk pastāvēja Ministru kabineta noteikumi par vēsturisko aleju un stādījumu aizsardzību, tagad tie tiek izmantoti tikai gadījumos, kad runa ir par aizsargājamo augu sugām. Šobrīd Vienības gatvē notiek veloceliņa izbūves darbi pāri vēsturiski tur izaugušās kastaņu alejas saknēm. Vai koki pēc šiem darbiem izdzīvos – tas ir labs jautājums, bet tā ir savulaik Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa stādīta kastaņu aleja, kas šobrīd netiek aizsargāta. Apspriešana nenotiek arī gadījumos, kad runa ir par koku ciršanu privātajās teritorijās, izņemot gadījumos, kad runa ir par dižkokiem vai potenciālajiem dižkokiem.
Taču, tā kā jēdziens "potenciālais dižkoks" nekur nav skaidri definēts, tad tas vienmēr izvēršas par cīņu starp tiem, kas saka, ka ir potenciālais dižkoks, un tiem, kas saka, ka nav vis.
Nav arī regulējuma par parkiem un mežaparkiem – visi vienkārši paļaujas uz "Rīgas mežu" godaprātu šajos jautājumos. Nevar gan noliegt – kailcirtes pilsētas teritorijā netiek veiktas. Tomēr kopumā sabiedrības kontroles pār šī uzņēmuma darbību nav – par to atbild tikai uzņēmuma padome un Rīgas dome. Rezultātā mēs varam veltīt daudz laika, apspriežot tā vai cita atsevišķā koka nociršanas nepieciešamību, bet darbības, ko veic "Rīgas meži", piemēram, Mežaparkā vai Mārupītes dabas parkā, nekādi apspriestas netiek. Kritizējama man šķiet arī cita pašvaldības politika – kopumā Rīgā joprojām tiek cirsts liels koku skaits, tostarp tiek cirsti arī lieli koki, izvirzot prasību iestādīt kaut kur dižstādu, bet ne obligāti tajā pašā vietā. Rezultātā konkrētā apkaime koku zaudē, bet kaut kur tiek iestādīts viens stāds. Var ļoti diskutēt par šī mehānisma efektivitāti – jauns koks augs pusgadsimtu. Pat ja pilsētas koks ir iekšēji satrupējis, kas bieži vien ir ciršanas pamatojums, tas vēl var stāvēt ļoti ilgi un dot labumu sabiedrībai. Savukārt, ja kāds koks izaudzis tā, ka tā saknes privātmājai ceļ uz augšu pamatus, tad īpašniekam jāiet cauri ilgstošam un dārgam procesam, lai varētu šo koku nocirst – starp individuālā īpašnieka un pašvaldības uzņēmumu iespējām šajā jomā ir liela atšķirība. Ja īpašnieks ir pietiekami turīgs un pacietīgs, viņš tiks ar to galā, bet ja tā ir tante pensijā?
Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta darbības un lēmumi, manuprāt, sabiedrībai būtu jāuzrauga visciešāk – tieši argumentējot ar satiksmes uzlabošanas vajadzībām, pilsētā tiek izcirsts visvairāk koku, turklāt šajos gadījumos sabiedrisko apspriešanu bieži vien cenšas nepieļaut vispār. Vienlaikus minētais departaments spējīgs projektējot nepamanīt dižkoku, kā notika Lucavsalā. Jā, nenoliedzami, dižkoki Latvijā atrodas cita resora informatīvajā sistēmā – Dabas aizsardzības pārvaldes informatīvajā sistēmā "Ozols", tādēļ
projektētāji mierīgi projektē, bet saskaņotāji tikpat mierīgi saskaņo Laivu ielas pārbūvi, kas paredzēta pāri dižkoka saknēm, jo viņu "papīros" nekāda dižkoka tur nav.
Tikai sabiedrības aktīva iejaukšanās ļāva novērst šo situāciju. Tā ir vispārēja valsts problēma, ka katrai pārvaldei vai iestādei ir sava informācijas sistēma, taču vai iestādēm nevajadzētu ieskatīties vienai otras sistēmās? Vai sabiedrība var uzticēties pašvaldībai, kurā šādi tiek pieņemti lēmumi? Tāpat pietiekami bieži koku ciršanu spēj apturēt tikai Kultūras mantojuma pārvaldes vai pieminekļu sargu iejaukšanās, bet vajadzētu taču būt tā, ka Ārtelpas un mobilitātes departaments un būvvaldes pašas saprastu, kur drīkst vai nedrīkst cirst. Vēl cits piemērs – projektējot 7. tramvaja līnijas pagarinājumu Ķengaragā, izrādījās, ka jāpaplašina iela uz abām pusēm un jānocērt ļoti daudz koku, kas aug pie mājām abās ceļa pusēs. Tikai prasība pēc sabiedriskās apspriešanas ļāvusi šo projektu pagaidām piebremzēt, redzēsim, kā tas beigsies. Tāpat īpaši satraucoša situācija veidojas Vecrīgā, kur vairs nav atlicis gandrīz neviena koka, tādēļ īpaši uzmanīgi ir jāvērtē visi celtniecības projekti, kas paredz koku ciršanu šeit, – un tādi ir arī šobrīd."
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".
