22 °C
Krievijas prezidents Vladimirs Putins par rusofobiju kā Rietumu politikas normu pēdējos gados un īpaši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas pret Ukrainu publiski izteicies neskaitāmas reizes.
Šo svešvārdu kā apsūdzību dažādu līmeņu Krievijas amatpersonas un propagandas kanāli skandina burtiski ik dienu. Taču kā minētais termins radies, kādas ir tā vēsturiskās saknes? Vai tiešām jēdziena saturs atbilst tam, kādu tajā ieliek mūsdienās Krievijas politikas noteicēji un masu saziņas līdzekļu satura veidotāji? Un kādēļ tie vispār tik ļoti skandina rusofobijas jēdzienu?
Rusofobi visur
Vēl pirms gadiem desmit kā lielākos rusofobus piesauca Poliju vai Baltijas valstis, bet šobrīd Maskava terminu jau konstanti attiecina uz visiem tā sauktajiem kolektīvajiem Rietumiem un, protams, Ukrainu. Tā 23. novembrī Krievijas Ārlietu ministrijas runassieva Marija Zaharova, komentējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu, ka Latvijas pāreja uz izglītību tikai valsts valodā nav uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu, sodījās, ka Rietumos "rusofobija tagad ir modē". Savukārt Putins 28. novembrī Maskavā īpatnējā pasākumā "Vispasaules krievu tautas sanāksme", no ekrāna attālināti uzrunādams klātesošos, pauda: "Rusofobija praktiski ir kļuvusi par valdošo Rietumu elites oficiālo ideoloģiju" un paskaidroja, ka īstenībā rietumnieki vēloties "sadalīt un izlaupīt Krieviju".
Rusofobijas un rusofobu cītīgā meklēšana tagadējā Krievijā kara apstākļos ir pieņēmusi absurdas formas. Turklāt šo birku piekarina katram, kam nav pieņemams putinisms visās tā agresīvajās izpausmēs. Piemēram, Krievijas prezidenta administrācijas Pilsoniskās sabiedrības attīstības un cilvēktiesību jautājumu padomes galva
Valerijs Fadejevs šī gada februāra beigās izteica priekšlikumu rusofobiju definēt juridiski un padarīt to krimināli sodāmu.
Pēc Fadejeva domām, jāsagatavo attiecīgi likumi, lai nākotnē varētu saukt pie atbildības arī personas, kas dzīvo citās valstīs. "Tas ir darbs nākotnei, kad mums radīsies iespēja sodīt tos cilvēkus, kuri pret mūsu pilsoņiem un tautiešiem pauž, izrāda tamlīdzīgas darbības," 28. februārī amatpersonas vārdus citēja aģentūra "Interfax". Fadejevs gan nav paskaidrojis, kā pie vēlamā rezultāta nonākt, taču sēdes dalībnieki domu uztvēra un rosināja rusofobiju pielīdzināt "ekstrēmisma izpausmēm", bet par "ekstrēmismu" mūsdienās, kā zināms, Krievijā var nosaukt pat absolūti ikdienišķus sīkumus un viedokli, kurā kaut kas nav tīkams Kremlim.
Šobrīd priekšlikums jau atrodas izstrādes stadijā pie Krievijas Valsts domes un atbildīgo instanču juristiem. Nosaukti arī daži piemēri, ko, pēc Krievijas parlamentāriešu domām, varētu definēt kā rusofobijas izpausmes, sacīsim, ASV un Eiropas Savienības valstīs. Tā būtu darba un medicīniskās palīdzības atteikšana, teātra izrāžu atcelšana un krievu valodas lietošanas ierobežošana.
Nejaukt ar režīma kritiku
Raugoties vēsturē, Latvijas publiskās saziņas telpā svešvārds "rusofobija" parādījās 20. gadsimta 20. gados, kad to no Saeimas tribīnes sāka lietot Rīgas un Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps, deputāts Jānis Pommers (1876–1934). Pommers toreiz par rusofobiju dēvēja jaunās valsts vēršanos pret cara laiku paliekām, kas, piemēram, gadījumā ar 1925. gadā nojaukto Aleksandra Ņevska kapelu Rīgas stacijas priekšā saistījās arī ar pareizticību.
Jēdziens "rusofobija" parādījās tikai 19. gadsimtā, un dažādos laikos tajā ielikta dažāda jēga un sajūtas, taču klasiski par to parasti runā kā par negatīvu attieksmi pret krieviem, krievu kultūru vai kā par bailēm, ka Krievija/PSRS varētu uzbrukt Eiropai. Neskaitot dažas epizodes dziļākā pagātnē, parasti uzskata, ka Rietumos par rusofobijas, precīzāk, baiļu no krieviem, iedīgļiem plašākā kontekstā var runāt līdz ar 18. gadsimta sākuma cara Pētera I ambīciju parādīšanos Eiropas politikā. Nākamie cari, ar karagājieniem paplašinot impērijas robežas, bažas tikai veicināja.
Arī slavenais Francijas imperators un karavadonis Napoleons I savu 1812. gada uzbrukumu Krievijai daļēji balstīja uzskatos, ka pretējā gadījumā cars Aleksandrs I varētu lūkot pēc lielākas ietekmes Eiropā. Nav noliedzams, ka Francijas, Vācijas un tāpat Lielbritānijas gadījumā 19. gadsimtā pretkrievu noskaņojums nereti tika mākslīgi uzkurināts politisku apsvērumu dēļ un tajā bija liela daļa propagandas. Piemēram, briti 19. gadsimta beigās uzturēja viedokli, ka Krievijas impērija varētu tai atņemt ietekmi Persijā/Irānā, Afganistānā un atkarot kolonijas Indijā – bažas, kuru īstenošanās praksē gan bija apšaubāma.
Tajā pašā laikā barbariskā poļu sacelšanās apspiešana 1831. gadā un pēc tam 1864. gadā demonstrējot Krievijas spējas būt nežēlīgai, nevarēja eiropiešos izsaukt pozitīvas jūtas.
Kaut politiskā ziņā Eiropas lielvaras neiejaucās, cilvēciskā līmenī simpātijas pret krieviem tas, maigi sakot, neveicināja.
Vēsturnieki aizrāda, ka rusofobiju gan nevajadzētu jaukt vienkārši ar kritisku attieksmi pret Krievijā valdošo režīmu un tā impērisko politiku – vai tas būtu carisms, staļinisms vai putinisms. Taču gan vēsturiski, gan arī aktuālajā laikā šīs abas lietas tomēr tiek jauktas. Dažkārt neapzināti, bet dažkārt pilnīgi apzināti, kā tas notika pēc 2014. gada notikumiem Austrumukrainā un Krimas aneksijas, kad Rietumi sāka aizvien kritiskāk izturēties pret Krieviju, un Kremlis jau pusaizmirsto terminu uzņēma savā propagandas arsenālā. Nu tas tur stabili iesakņojies. Maskavas izpratnē rusofobs tagad ir katrs, kuram nav pieņemama Putina politika un agresija Ukrainā.
Snaidera viedoklis
Izplatītākais nostāsts par vārda "rusofobija" tapšanu norāda uz 19. gadsimta krievu dzejnieku, publicistu, arī diplomātu un Viņa Imperatoriskās Augstības personiskās kancelejas augstu ierēdni Fjodoru Tjutčevu (1803–1873). 19. gadsimta 30.–40. gados Tjutčevs bieži uzturējās Eiropā, kur tikās ar daudziem tā laika varasvīriem un kultūras dižgariem. Viens no viņa uzdevumiem, ko dzejnieks diplomāts saņēma no cara Nikolaja I izlūkdienesta vadītāja jeb Imperatoriskās kancelejas III nodaļas šefa Aleksandra Benkendorfa, bija visādi veicināt pozitīva Krievijas tēla veidošanu Rietumos. Jāpiezīmē, ka Tjutčevs ir arī slavenā teiciena "Ar prātu Krieviju nesaprast" ("Умом Россию не понять") autors – tā ir rinda no 1866. gadā uzrakstīta visnotaļ patriotiska dzejoļa.
Bet rusofobi pirmo reizi pieminēti kādā viņa 1867. gada 20. septembra vēstulē, kur kritizēti tie krievu liberāļi, kas idealizējot Rietumus un negatīvi vērtējot cara patvaldību un tās politiku,
tādējādi, pēc Tjutčeva domām, vēršoties paši pret savu dzimteni. Vienlaikus rusofobi bija arī ārzemnieki, kuri neizprotot Krieviju un kritiski izturoties pret to vispirms jau "poļu jautājuma" dēļ, tas ir Polijas valstiskuma atgūšanas cīņu apspiešanas sakarā. Tjutčeva skatījumā, pretpols rusofobiem bija krievu "pareizticīgie patrioti", kas visādi, neskatoties ne uz ko, stiprina impēriju, un slavofili jeb panslāvisti ārzemēs. Tiesa, jādomā, pats Tjutčevs nebija vārda "rusofobija" autors, jo ir norādes, ka tas lietots vēl 19. gadsimta 30. gadu vācu presē. Jebkurā gadījumā plašākā apritē jēdzienu ienesa šis krievu intelektuālis.
Mūsdienu Kremļa propaganda nelieto rusofobijas jēdzienu tā klasiskajā, vēsturiskajā izpratnē, gluži tāpat kā, izdalot birkas "fašists" vai "nacists", neapgrūtina sevi ar liekām zināšanām par attiecīgā termina saturu. Šķiet, viens no labākajiem aktuālo rusofobijas manipulāciju atmaskotājiem ir pasaulē plaši pazīstamais amerikāņu vēsturnieks, Austrumeiropas vēstures speciālists Timotijs Snaiders, kurš šī gada 14. martā uzstājās ar uzrunu ANO Drošības padomē. Snaidera grāmatas, piemēram, "Asinszemes", tulkotas arī latviski. Runas teksts atrodams internetā, un tajā skaidri norādīts, kas ir kas.
Snaiders pauž, ka veids, kādā mūsdienu Krievija Ukrainas kara apstākļos lieto vārdu "rusofobija", īpaši adresējot to ukraiņiem, ir "impēriskas propagandas forma, ar kuru agresors apgalvo, ka ir upuris":
"Šajā vidē termins "rusofobija" tiek lietots, lai pamatotu apgalvojumu, ka impēriskā vara ir upuris, pat ja šī impēriskā vara, Krievija, īsteno zvērīgu karu. Tā ir vēsturiski tipiska [impēriju] uzvedība.
Impēriskā vara dehumanizē patieso upuri un apgalvo, ka pati ir upuris. Kad upuris, šajā gadījumā Ukraina, pretojas, kad tai uzbrūk, kad to slepkavo, kolonizē, tad impērija saka, ka vēlme tikt atstātam mierā ir nesaprātība, slimība. Ka tā ir "fobija". Mans uzskats ir tāds, ka kaitējums krieviem un kaitējums krievu kultūrai vispirms ir Krievijas Federācijas politikas rezultāts. Ja uztraucamies par kaitējumu krieviem un krievu kultūrai, tad [vispirms] mums būtu jāuztraucas par Krievijas valsts politiku," uzsvēris vēsturnieks.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
