Tostarp, jau būdams Gruzijas prezidenta amatā, Eduards piedzīvojis arī reālus atentātus, spējot tajos izdzīvot.
Biogrāfi pauduši, ka Eduards Ševardnadze nodzīvojis trīs dzīves: kā pārliecināts boļševiku partijas funkcionārs, kā pārdrošs padomju pārbūves un tā dēvētās jaunās domāšanas veidotājs un tostarp arī pēcpadomju Gruzijas kā patstāvīgas valsts ne gluži izdevies līderis.
Nav grūti saprast, ka tieši tādu savas karjeras un faktiski arī dzīves noslēgumu nespēja iedomāties arī viņš pats. Un uzreiz var piebilst, ka, tieši tāpat kā viņa leģendāro šefu Mihailu Gorbačovu, arī Eduardu joprojām vairāk godā ārpasaulē, mazāk dzimtajā zemē, kur pret viņu saglabājusies pat vairāk nekā neviennozīmīga attieksme. Viena daļa ļaužu apgalvo, ka viņš allaž novedis līdz kraham bez izņēmuma visu, kam vien ķēries klāt, savukārt citi pauž, ka viņa nopelni visas cilvēces priekšā esot tik nenovērtējami un lieli, ka vēsture viņu nekad neaizmirsīšot.
Mātes nolādēts funkcionārs
Nākamais ievērojamais valsts darbinieks pasaulē nāca 1928. gada 25. janvārī Gruzijas rajona Lančhuti ciematā Mamati vietējā krievu valodas un literatūras skolotāja Ambrosija Ševardnadzes daudzbērnu ģimenē. Māte bija mājkalpotāja, un Eduardam vēl bija brāļi Akakijs, Jevgrafs, Ipokrats un māsa Venera. Vēstīts, ka Eduarda vecākais brālis Akakijs gājis bojā 2. Pasaules karā, piedaloties leģendārajās kaujās par Brestas cietokšņa nosargāšanu.
Saistībā ar Eduarda brāļu un māsas (arī tēva) vārdiem vēlāk viņš pats atzinis, ka tas esot vecmāmiņas no tēva puses nopelns, jo atbilstoši senai vietējai tradīcijai viņai piemitusi privilēģija piešķirt vārdus bērniem, un viņa bijusi savam laikam pietiekami izglītota sieviete, daudz lasījusi un iecienījusi klasisko darbu varoņu vārdus, kurus tad arī lika lietā. Bet vispār ārpus specifiskās memuāru literatūras avotos praktiski nekas daudz nav vēstīts ne par Eduardu bērnībā, ne arī vēlāk par viņa paša ar iemīļoto Nineli izveidoto ģimeni, un tas lielā mērā apliecina to, ka laikam jau patiešām nekā pārsteidzoši savdabīga un īpaša tur nav bijis. Bet bērnībā Eduards audzis klusu, pelēki, neuzkrītoši un katrā ziņā trūcīgi, jo zināms, ka kopš 10 gadu vecuma sācis regulāri piepelnīties, pildot pastnieka pienākumus.