11 °C
PSRS galvenā specdienesta Valsts drošības komitejas (VDK) speciālais aģents Bogdans Stašinskis ir persona, kura savā mūžā spēja paveikt lielā mērā pat apbrīnojamas lietas, ieskaitot gan augstu kāpšanu, gan zemu krišanu. No avotiem zināms, ka viņš, piemēram, bijis arī joprojām neviennozīmīgi vērtētā ukraiņu nacionālista Stepana Banderas slepkavības izpildītājs. Taču vēl bez tā viņš veicis gana īpašu un neparastu darbu, par ko kopumā izpelnījies PSRS Sarkanā Karoga ordeņa kavaliera goda nosaukumu. Taču kādā mirklī viņam tomēr nācās bēgt un slēpties...
Pilnībā pretēji ģimenes tikumiem
Iespējamā likteņa ironija šeit ir fakts, ka vēl pirms Banderas likvidēšanas 1959. gadā Stašinskis pirms dažiem gadiem jau tikpat sekmīgi bija aizsūtījis uz viņpasauli arī citu ukraiņu nacionālistu kustības līderi Ļevu Rebetu, lai gan pats, izrādās, dzimis visīstākajā ukraiņu nacionālistu ģimenē. Avotos vēstīts, ka savā autobiogrāfijā Stašinskis rakstījis: “Esmu audzināts izteiktā nacionālisma garā, faktiski tajā garā, kas pauda to, ka ukraiņu nācija ir vislabākā, tāpēc ikviena nacionālista, ieskaitot arī mani, uzdevums nākotnē ir cīņa par tās atbrīvošanu...”
Tiesa, mūsdienu pētnieki pauduši, ka realitātē šāda audzināšana ģimenē šķietami vēlamo efektu spējusi izraisīt tikai uz viņa māsām Mariju un Irinu, kuras kļuva par tā dēvēto banderoviešu vienības sakarniecēm, un šai vienībai māsas aktīvi palīdzējušas gan 2. Pasaules kara laikā, gan arī pēc tā. Savukārt viņu brālis realitātē izrādījās ļoti attālināts no ukraiņu nacionālisma idejas. Taču, kā esot pausts nesen atslepenotajos Ukrainas ārējās izlūkošanas dienesta arhīvu dokumentos, bērnībā Stašinskis tomēr esot pat ļoti aktīvi piedalījies pretpadomju skrejlapu izplatīšanā, palīdzējis vākt līdzekļus ukraiņu nacionālistu organizācijai un pat saticies ar pagrīdniekiem. Taču ļoti ātri par viņa darbību ieinteresējušies slepenie dienesti, un viņš faktiski bez liekas šaubīšanās 1950. gadā piekritis labāk sadarboties ar tiem.
Pētnieki gan uzsvēruši, ka šī piekrišana varētu arī nebūt uzskatāma par pilnībā labprātīgu, vismaz pašā sākumā. Jaunajam Stašinskim piedraudēts ar represijām gan pret viņu pašu, gan izsūtīt uz Sibīriju viņa tuviniekus, proti, abas māsas. Tas tomēr bija vēl pats 50. gadu sākums, un tad tādiem draudiem faktiski bija arī jātic. Katrā ziņā pētnieku rīcībā esot arī Stašinska vēstule vecākiem un vienai no māsām, un tajā viņš rakstījis, ka “vienreiz jau esot viņus visus izglābis no cietuma”. Tiesa, uzsvērts arī tas, ka šīs vēstules tonis gan uzsvērti liecinot par Stašinska vispārējo attieksmi pret pārējo savas ģimenes locekļu politideoloģiskajiem uzskatiem.
Proti, 1953. gada jūnijā, nepilnus divus gadus pēc tā, kad ar tiešu viņa līdzdalību bija likvidēta viņa māsas Marijas precinieka Ivana Labas “Karmeļuka” grupa, Stašinskis rakstījis:
“Šī ir mana pēdējā vēstule Jums. Dzīvojiet tālāk, kā vēlaties, būvējiet savu “patstāvību” un esiet pārliecināti, ka beigu beigās tā Jūs novedīs cietumā. Ja pirmajā reizē es Jūs no tā izpestīju, tad otru reizi, ja sapīsieties ar saviem “lieliskajiem partizāniem”, es Jums vairs nepalīdzēšu.”
Uzdevums ārzemēs
Jau pēc pirmās sekmīgās operācijas VDK speciālā aģenta statusā Stašinska karjera strauji virzījās augšup. Ātri un efektīvi “pastažējies” dzimtajā Ļvivas apgabalā, kur ar viņa aktīvu līdzdalību padomju specdienestiem izdevās notvert daudzus padomju varas ienaidniekus, Stašinskis sāka gatavoties nopietnākam līmenim, proti, pārsviešanai uz darbu ārzemēs.
Laikā no 1952. līdz 1954. gadam viņš Kijivā izgāja intensīvos vācu un poļu valodas kursus, vienlaikus paplašinot izlūkdarbības teorētiskās zinības. Jau 1954. gada jūlijā Stašinskis nonāca Polijā, kur sāka “atstrādāt” savu leģendu, kas pauda, ka viņš esot no poļa vācietei piedzimis dēls un šī vāciete ilgi dzīvojusi Polijā, tad kara laikā abi vecāki gājuši bojā, bet viņu dēls sagribējis atgriezties savu senču zemē. Burtiski jau pēc dažiem mēnešiem jeb 1954. gada rudenī Stašinskis nokļuva arī Rietumvācijā.
Un tieši tur ar divu gadu atstarpi viņš pamanījās likvidēt divus Minhenē dzīvojošos ukraiņu nacionālistu kustības līderus – Rebetu un Banderu (par konkrēto operāciju gaitu jau daudzkārt vēstīts). Taču pirms tā viņam vēl nācās pieciest salīdzinoši pailgu rutīnas darba periodu, kura laikā viņš izveidoja daudz noderīgu kontaktu un ievāca vajadzīgo informāciju. Viņš, piemēram, pamanījās pastrādāt gan par dispečeri garāžā PSRS pārstāvniecībā Austrumvācijā, gan par tulku Ārējās un iekšējās tirdzniecības ministrijā un tamlīdzīgi. Taču galvenais laikam tomēr bija tas, ka vēl Austrumvācijā Stašinskis iepazinās ar frizieri Ingi Polu, kura vēlāk kļuva par viņa dzīvesbiedri. Un tas jau patiešām bija liktenīgi.
Specaģentiem tik ļoti nepateicīgā laulība
Pēc sekmīgas Rebeta un Banderas likvidēšanas Stašinskis kopā ar sievu atgriezās Maskavā. Mūsdienu pētnieki uzsvēruši, ka vispār jau viņam esot neiedomājami un neticami paveicies, jo vispār specdienestu speciālajiem aģentiem nepienākas sievas, turklāt vēl ārzemnieces. Taču kaut kādā grūti izskaidrojamā veidā toreizējais VDK galvenais šefs Aleksandrs Šeļepins esot veicis izņēmumu, pieļaujot tādu faktu. Tiesa, tā gan izrādījās tikai lietas redzamā puse. Drīz Stašinskis sev piešķirtajā Maskavas dzīvoklī atklāja modernu noklausīšanās ierīci. Savukārt tad, kad Inge pavēstīja, ka ir stāvoklī, VDK vadība pieprasīja, lai viņa veic abortu. Turklāt kādā brīdī tomēr bija noskaidrojies, ka Stašinska izredzētajai vācietei Maskava kaut kā vienkārši nav lāgā iepatikusies.
Vārdu sakot, pakāpeniski Stašinska un VDK vadības attiecības nopietni saļodzījās, sasniedzot to savstarpējās nepiekāpības pakāpi, kad tas jau ļoti nopietni apdraudēja viņa dzīvību. Stašinska sieva tomēr atteicās veikt abortu un 1961. gadā aizbrauca dzemdēt uz Austrumberlīni. Uz turieni aizbrauca arī vīrs, jo diemžēl mazulis drīz pēc ierašanās šajā pasaulē nomira. Turklāt Stašinskim kā VDK speciālajam aģentam vēl nācās pielikt ne mazums pūliņu, lai vispār iegūtu atļauju sava jaundzimušā bēru apmeklēšanai. Bet pēc tā viņš PSRS vairs neatgriezās...
Virziens uz Rietumiem vai vēl kaut kur
Pašās bērēs Stašinskis un Inge nemaz nepiedalījās, jo to priekšvakarā bija pamanījušies aizlavīties no uzraugiem, iesēsties taksometrā un pārbraukt uz Rietumberlīni, kur nekavējoties “padevās” Rietumvācijas specdienestiem. Tur bijušo VDK specaģentu tiesāja – par Rebeta un Banderas noslepkavošanu kopumā piespriežot... astoņus ieslodzījuma gadus. Turklāt, kā jau to var iedomāties, viņš reāli nosēdēja tikai pusi, iznāca brīvībā un tūlīt pat vienkārši pilnībā pazuda.
Par Stašinska turpmāko likteni nevienā avotā neesot itin nekādu ziņu, labākajā gadījumā varot izteikt tikai pieņēmumus. Piemēram, esot zināms, ka 1981. gadā bijušais Dienvidāfrikas Republikas policijas priekšnieks uzvārdā Heldenhaiss paziņojis, ka Stašinskis no VDK slēpjoties tieši šajā valstī: bēguļotājs esot veicis prasmīgu plastisko operāciju un, protams, nomainījis identitāti. Piebilsts, ka šo versiju cita starpā atbalstījuši arī PSRS specdienestu vēstures pētnieki.
Bet vēl kāda versija pauž, ka Stašinskis patiešām mainījis vārdu un arī ārējo izskatu, taču patvēries nevis Dienvidāfrikā, bet gan ASV. Tiesa, var diezgan droši apgalvot, ka vispār jau jebkura specdienesta bijušie specaģenti varētu slēpties jebkurā valstī, jebkurā pilsētā un tā līdz pat savam dzimtajam ciematam. Lai gan Stašinska gadījumā laikam būs grūti iedomāties, ka pēc ieslodzījuma Rietumvācijā viņš nezin kāpēc slepus atgrieztos dzimtenē, kas tomēr pret viņu izturējusies tik netaisnīgi, un vēl lai tieši tur tad slēptos no VDK...
Bet vēl dažviet vēstīts, ka Stašinskis savu patlaban aptuveni 90 gadu vecumā joprojām varētu būt dzīvs.
