Arī karogs raksturo katru tautu – mūsējā redzams temperaments.
Nosvinējusi grāmatas "Ak, sievietes!" iznākšanu un 84. dzimšanas dienu, Edīte Pauls-Vīgnere ķērusies pie inventarizācijas. Gan saviem darbiem, "lai viss būtu kārtībā, ja ar mani kas notiek", gan arī domām par dzīvi – no kara līdz karam.
Atveram durvis, neredz prieku Edītes acīs. Viņa neslēpj, ka tā noņēmusies ar kārtošanu, ka sarunai spēka atlicis maz. Piesēžam pie galda, kur līdzās jaunajai grāmatai, kas veltīta nupat aizsaulē aizgājušajai brāļasievai Lanai, vākus spīdina arī "Koronetes" – veltījums brālim Raimondam Paulam. Nedaudz pussalda sarkanvīna, pāris tālruņa zvanu un draudzenes apciemojums ar lauku labumiem, un, šķiet, enerģija ir atgriezusies. Klāt vakars, kas māksliniecei tuvāks par dienu ar noslēpumainību, ēnām un klusumu, tas ir laiks, kad top viņas mākslas darbi un šoreiz – arī saruna.
Pirms nācu šurp, bibliotēkā pārlapoju katalogus un grāmatas ar neskaitāmām darbu reprodukcijām. Kur glabājas jūsu bagātība?
Liela daļa Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un pie manis.
Praktisks jautājums – kā pasargājat gobelēnus no kodēm?
Kad uzsāku lielos darbus un atradu nelielu pirmskara Latvijas laikā iegādātu mammas turkmēņu tepiķīti, tas bija pilns ar kodēm! Ar maniem darbiem nav tik traģiski, laba lieta ir siltumnīcu plēves, kur tos glabāju ietītus. Atceros, kad darbnīca vēl bija Pērnavas ielā, pie manis viesojās mākslas kolekcionārs no Kalifornijas, taču viņš neiegādājās nevienu darbu tāpēc, ka nevarēju uzrādīt firmu, kur dzija iegādāta, lai būtu drošs, ka tā apstrādāta pret kodēm.
Pētot skaistos gobelēnus no Jūrmalas restorāna "Jūras pērle", bija jādomā, vai tie ar visu restorānu ir aizgājuši bojā.
"Jūras pērle" izrādījās neveiksmīga vieta, jo tur notika slepkavības un galu galā restorāns sadega ar visiem maniem gobelēniem. Arī viesnīcas "Daugava" bārā bija gobelēns, taču tā jau ir pagātne.