Mežu departamenta rīkojums neizvesto baļķu lietā. Daudzu apgabalu iedzīvotāji, no kuriem š. g. ziemā izcirsti būvmateriāli, ar ziemas ceļu izbeigšanos nav paspējuši tos izvest. Vasaras laikā nemizotos kokos (baļķos) ātri ieperinās mizgrauži, kuri, pāriedami uz augošu mežu, var nodarīt lielus zaudējumus un nemizoti paši baļķi maitājas.

Reklāma

Strādnieku Avīze, 1923. gada 9. maijā

Tamdēļ visus baļķus, kuri līdz š. g. 1. jūnijam nebūs nomizoti, mežu departments uzdos tos nomizot uz baļķu īpašnieka rēķina, atlīdzinot mizošanas darbus ar daļu no pašiem baļķiem, un sakarā ar pēdējo nekādas prasības no baļķu īpašnieku puses neatzīs. Sakarā ar minēto rīkojumu Liepājas apriņķa valde uzdevuse visām pagastu valdēm uzaicināt vietējos iedzīvotājus, kuri vēl līdz šim nebūtu veikuši baļķu izvešanu, nekavējoši to izpildīt.

1773. gada 9. maijā. Jēdziena "proletariāts" ieviesējs 

Pirms 250 gadiem turīgā Ženēvas pilsoņu ģimenē piedzima viens no politekonomijas zinātnes pamatlicējiem, pirmais, kurš savos darbos 19. gadsimta sākumā kritizēja absolūto liberālismu ekonomikā un brīvā tirgus ekonomikas neierobežoto varu, un pirmais, kurš norādīja uz ekonomiskās attīstības cikliskumu – Žans de Sismondi. Vecāki vēlējās, lai jaunietis kļūtu par baņķieri, taču viņš izvēlējās vēsturi, filozofiju un ekonomikas teorijas. Sismondi idejas lielā mērā veidoja platformu, uz kuras vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē sāka balstīties sociālisti. Jēdziens "proletariāts" ir viņa darināts un ieviests. Tas tika izveidots no latīņu vārda "proles", kādā senajā Romā sauca brīvo ļaužu slāni, kam nepiederēja īpašums un kas pārtika no algota darba. 18./19. gadsimta rūpnieciskās revolūcijas mežonīgā kapitālisma laikos viņš popularizēja domu, ka valstij jāizdod likumi, kas aizsargā darba ņēmējus; atlaišanas gadījumā strādniekiem jāizmaksā bezdarbnieku pabalsti, jābūt apdrošināšanai slimības gadījumā, fiksētam darba dienas ilgumam un pensijām. Arī labklājības pieaugums jāregulē, un tam nepieciešams progresīvais nodoklis. Sismondi bija pret tolaik ierasto bērnu un sieviešu izmantošanu par lēto darbaspēku fabrikās un kritizēja uzņēmējus, kas centās ietaupīt uz strādājošo rēķina, maksājot niecīgas algas un nerūpējoties par darba apstākļiem. Viņa ieskatā, valsts nedrīkstēja atstāt ekonomiskos procesus pilnīgā pašplūsmā, paļaujoties, ka konkurence un brīvais tirgus visu noregulēs, jo, kamēr tas notiks un cenas izlīdzināsies, iedzīvotājiem nāksies daudz ciest. Ja sīkražošanā var pieļaut lielāku brīvību, tad lielražošanā konkurences procesi tomēr jāuzrauga un nepieciešamības gadījumā valstij jāiejaucas. Pilnīga konkurences brīvība sabiedrībai labumu nenes, jo sākotnēji cenas patiešām samazinās, taču tā arī iznīcina daudzus ražotājus. Kad konkurents iznīcināts, uzvarētājs jau rīkojas, kā grib. Vienlaikus šveiciešu ekonomists iestājās arī pret nekontrolētu ražošanas mehanizāciju, jo tolaik tā nozīmēja strādnieku izmešanu uz ielas, aizstājot tos ar mašīnām.