19 °C
1933. gada 28. jūnijā. Pirms 90 gadiem "Jaunākās Ziņas" vēstīja par skandalozu notikumu netālu no Ogres – nezināmi ļaundari bija sabojājuši uzrakstu 4. jūnijā ar lielām svinībām atklātajam piemineklim 1905. gada revolūcijai sekojošajās soda ekspedīcijās nogalinātajiem apkaimes ļaudīm.
Proti, no informējošā teksta "Šinī vietā un apkārtnē no cara patvaldības un vācu muižniecības un viņu kalpiem 1905.–1907. gadā nobendētiem revolucionāriem" bija nokalti vārdi "vācu muižniecības". Kreisā prese notikušo raksturoja kā "neģēlīgu uzbrukumu" un Latvijā vēl ko nepiedzīvotu.
Pēdējais nebija tiesa, jo, piemēram, 1929. gadā arī līdz galam nenoskaidrotos apstākļos Rīgas Meža kapos saspridzināja nesen uzcelto pieminekli Baltijas landesvēram, kurā 1919. gadā, kā zināms, pārsvarā karoja vācbaltieši. Pieminekli soda ekspedīcijas upuriem Tīnūžu–Kranciema ceļu krustojumā, vietā, kur, pēc laikabiedru apgalvojumiem, tikuši nošauti aptuveni simt cilvēki, uzbūvēja par saziedotiem līdzekļiem. Tas izmaksāja 650 latu. Tā laika presē kā itin vienkāršā pieminekļa autors minēts tēlnieks Eduards Karitons (1898–1985). Atklāšanu sociāldemokrāti izvērta par plašu savas partijas pasākumu, uz kuru saveda aktīvistus arī no citām vietām.
Piemēram, dzelzceļnieku arodbiedrība organizēja speciālvilcienu no Rīgas, kas ieradās ar sarkanajiem karogiem. Pulcēšanās notika Ogrē. No turienes ap divtūkstoš cilvēku ar orķestri un sarkaniem karogiem devās uz ceremonijas vietu. Tika dziedāta sociāldemokrātu himna "Internacionāle" un revolucionārās dziesmas. Atklāšanas runu sacīja Saeimas deputāti Voldemārs Bastjānis, Ansis Rudevics un vēl citi kreiso līderi. Jādomā, tas viss kādu vai kādus bija saniknojis. Pieņēma, ka nokalšana notikusi ap Jāņiem. Vainīgos neatrada, bet kreisā prese runāja par "vietējiem buržujiem un veco baronu laiku ilgotājiem". Pēc 1934. gada pieminekli pameta novārtā. Informācijas par tā tālāko likteni trūkst. Pēc visa spriežot, attiecīgajā vietā tā sauktā vecā Ogres ceļa malā pie Kalnājiem mūsdienās apskatāms cits monuments par to pašu tematu – piemiņas akmens 1906. gadā tur nošautajiem 32 Ceplīša ķieģeļu fabrikas strādniekiem.
Jaunais Rīts, 1923. gada 28. jūnijā
Jaungulbene. Bezdarbnieces darbā. Ar lielām pūlēm atvedu divas jaunkundzes – bezdarbnieces par strādniecēm savā saimniecībā. Viena pēc 10 stundu darba paziņoja, ka ja viņai neierādot istabas ar elektrisku apgaismošanu, kumodi, spoguli un citām ērtībām, tad viņa pie mana darba nepaliekot. Otra pēc nedēļas nostrādāšanas arī sāka posties prom, jo manā mājā tie amatnieki – namdari esot par veciem, puiši par jauniem, tādi lauku Janči vien, un citas strādnieces neattīstīti cilvēki. Ar vārdu sakot, nekāda apmierinājuma! Kā brauc, tā aizbrauc.
