24. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Lozannas līgums un Turcijas robežas

1923. gada 24. jūlijā. Pirms 100 gadiem Šveices pilsētā Lozannā Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis, no vienas puses, un Turcija, no otras puses, noslēdza miera līgumu, kas izbeidza tā saukto Turcijas Neatkarības karu un noslēdza 20. gadsimta sākuma karu virkni, tostarp ar Grieķiju un Bulgāriju, kuru iemesls vairāk vai mazāk bija sabrūkošās Osmaņu impērijas teritorijas pārdale.

Lozannā Pirmo pasaules karu zaudējušās Turcijas robežas tika noteiktas tādas, kādas tās zinām mūsdienās. Osmaņu impērijai pēc 624 pastāvēšanas gadiem pienāca gals. Ankaras jeb, kā toreiz mēdza rakstīt, Angoras valdība gan paturēja nelielo teritoriju Eiropas kontinentālajā daļā pie Stambulas, taču atteicās no pretenzijām uz visiem agrākajiem valdījumiem arābu zemēs un lielā daļā Egejas jūras salu. Bosfora un Dardaneļu šaurumi starp Melno un Vidusjūru bija demilitarizējami, un miera laikā kuģošanai tajos bija jābūt brīvai. Lai izbeigtu iespējamo turpmāko vardarbību un etniskos konfliktus, Grieķija un Turcija vienojās par iedzīvotāju apmaiņu. Mazāzijas, tas ir, Turcijas, teritorijas grieķi varēja evakuēties uz etnisko dzimteni, gluži tāpat kā turku civiliedzīvotāji varēja pamest grieķu zemes. Vienlaikus turki panāca, ka tiem neuzspieda armēņu un kurdu autonomiju. 

Eiropā un tāpat Latvijā Lozannas miera parakstīšanu uztvēra kā potenciāla kara perēkļa apdzēšanu. 

"Novērsti draudošie mākoņi, kuri tik ilgi gulēja pār visu Eiropu. Nelīdzēja krievu komisāru un aģentu intrigas. Veselais saprāts tomēr pēdīgi uzvarējis. Bez šaubām, ar šo miera līgumu Turcija ir ieguvusi lielu uzvaru, un ne bez pamata Angoras valdība nolēmusi miera līguma parakstīšanas dienu izsludināt par nacionāliem svētkiem," rakstīja Latvijas prese, uzsverot, ka Turcija saglabājusi sevi kā nacionālu valsti. Lozanna par godu līgumam bija karogos, dokumenta parakstīšanas laikā 50 minūtes zvanīja baznīcu zvani. Vakarā kalnos ap pilsētu notika uguņošana.

Jaunākās Ziņas, 1923. gada 24. jūlijā

Valmiera. Putrinas svētais vītols. Šis svētais koks vēl stāvējis 1860. gados un bijuši ļaudis, kas tur meklējuši palīgu pret visādām slimībām un ļaunumiem. Vītola resnums bijis 5-6 asis un šim milzim ziedojuši putraimus (tādēļ arī Putrina), dzīparus, vilnu, drēbes lupatiņas, naudu un dažas citas lietas, iesmēluši tad vēl tā avotiņa dzelzaino ūdeni, kas turpat Gaujas krastā līdzās svētajam ozolam iztecējis, un staigājuši laimīgi mājās. Bīskaps Valters, toreiz Valmieras mācītājs, kas šādā ziedošanā bij slepeni noskatījies, uzaicinājis vītolu nocirst un sadedzināt. Viņam atbildēts, ka to, kas to darīšot, pērkons nosperšot un neviens šā darba neuzņēmies. Tad viņš pats koku aizcirtis un aizdedzinājis. Tai vietā, kur šis vītols virs saliņas starp Putrinas veco un jauno Gauju stāvējis, Gaujas viļņi pavasara plūdu laikos nograuzuši un noskalojuši; tuvumā atrodas divi jaunāki vītoli un svētais ozols, 3-4 asis resns, stāv vēl tagad jaukajā Putrinas Gaujas krastā, arī avotiņš gravā pie Putrinas mājām vēl ir atrodams.