1923. gada 12. jūlijā. Pirms 100 gadiem "Jaunākās Ziņas" informēja par diskusijām, kas Rīgas pilsētas valdē un vienlaikus Heraldiskajā komitejā notiek saistībā ar Rīgas pilsētas ģerboņa piemērošanu neatkarīgās Latvijas apstākļiem.

Reklāma

Formāli tobrīd vēl spēkā bija 1788. gada 4. oktobrī Krievijas impērijā apstiprinātais ģerbonis, "kurš vairs nesaderas ar tagadējiem apstākļiem, jo uz tā redzami pie torņiem kā Krievijas virskundzības zīme ērgļi ar ķeizara kroņiem". 

Rīgas ģērbonis Krievijas impērijas laikā.
Rīgas ģērbonis Krievijas impērijas laikā.
Foto: Publicitātes

Pie valdības 1923. gadā izveidotā, advokāta un diplomāta Frīdriha Grosvalda vadītā Heraldiskā komiteja bija pieņēmusi principiālu lēmumu, ka arī jaunajam Rīgas simbolam par pamatu ņemams 1347. gada zīmogā un 1660. gada zviedru laiku "Privilegium nobilitatis senatus Rigensis" publicētais ģerboņa attēls. "Jāpatur pilsētas mūris ar diviem torņiem un atvērtiem vārtiem ar tajos izstieptām ķepām gulošu lauvu un uzvilktām vārtu restēm. Starp torņiem atrodas Andreja krustā liktas atslēgas ar novērstiem zobiem, virs tām ķepu krusts." Kā ģerboņa vairoga turētāji bija jāatjauno vēsturiskās lauvas agrāko cara ērgļu vietā. Sākotnēji bija vēlme ģerbonī virs vārtiem atstāt arī nedaudz mainītu kroni un tāpat lauvu kronēt, taču gala versijā kroņu vairs nav (mūsdienās kronis virs vārtiem ir atgriezies). Cara laikos virs torņiem bija vējrādītāji. Atjaunotajā versijā tos novāca. Par krāsām eksperti bija nolēmuši: "Pilsētas mūrim jābūt sarkanam, krusts tāpat sarkans, kronis un lauva vārtos zelta. Atslēgas melnas un vairoga turētāji – lauvas dabīgā krāsā." Oficiāli Rīgas pilsētas ģerboni Valsts prezidents Jānis Čakste apstiprināja 1925. gada 31. oktobrī. Šis ģerbonis no sākotnējās versijas atšķīrās vien ar dažiem detaļu precizējumiem un faktiski bija pēc 1656. gada zviedru laiku parauga, tikai bez svešu impēriju simbolikas. Pie šī ģerboņa Rīga arī atgriezās 1988. gadā.

Darba Balss, 1923. gada 12. jūlijā

Cēsis. Pārakmeņojusies labība. Izdarīdams vairākus izrakumus pilsētas apkārtnē, agronoms Mazvērsītis atradis nesen kādā traukā piecas pēdas dziļumā pārakmeņojušos senlatviešu labības graudus, kā miežus, auzas un citus. Šī dienas gaismā izceltā mūsu senču sētā labība ir gulējusi zemē, pēc speciālistu domām, ne mazāk kā 2000 gadus. Izrādās, ka mūsu senči ir arī sirmā senatnē nodarbojušies arī ar zemkopību bez medniecības un zvejniecības.