Amerikāņu pētniekiem izdevies radīt pilnībā jauna tipa kvazidaļiņu. Viņi izmantojuši gaismas iedarbību uz lielu daudzumu sīku, praktiski divu dimensiju magnētiem, kas izvietoti optiskajā rezonatorā. Šo sasniegumu varot uzskatīt par pirmo praktisko soli uz jaunu un pagaidām pilnībā neizpētītu gaismas un magnētisko materiālu spēcīgas mijiedarbības apgabalu, kurā var slēpties pilnībā jaunas informācijas ierakstīšanas un uzglabāšanas, lāzeru un citas tehnoloģijas.

Reklāma

Var atgādināt, ka ar kvazidaļiņu pētnieki saprot vai nu materiāla daļiņu, vai viendabīgu un neviendabīgu elementārdaļiņu grupu, kas atrodas augsta enerģētiskā uzbudinājuma stāvoklī un kas uzvedas līdzīgi atsevišķai daļiņai, kura, raugoties no fizikas skatpunkta, var būt aplūkojama kā atsevišķa kvantu daļiņa. Bet šajā konkrētajā gadījumā pētnieki radījuši kaut ko vēl sarežģītāku, optiskajā rezonatorā ievietojot sīkus magnētus, kurus sava īpaši nelielā biezuma dēļ var uzskatīt praktiski par divu dimensiju objektiem. Pēc tā, kad rezonatorā novirzīja noteiktu parametru gaismas staru, uz magnētiskā materiāla virsmas sāka rasties eksitoni un polaritoni, kuru raksturojumi tiešā veidā bija atkarīgi no elektronu spina jeb divu dimensiju magnētu orientācijas. Tālāk šajā struktūrā risinājās ļoti sarežģītas un spēcīgas matērijas, gaismas un jaunizveidoto kvazidaļiņu mijiedarbības, kā rezultātā tas viss pārvērtās vienā kvazidaļiņā, kuru pētnieki nodēvēja par Van der Vālsa magnētisko kristālu.

Magnētoptiskais uztvērējs (MOT) izmanto lāzerdzesēšanu un telpiski mainīgu magnētisko lauku, lai iegūtu pilnīgi jauna tipa kvazidaļiņu.

Pētnieki pagaidām paši nevar dot atbildi jautājumam par to, kurp nākotnē var aizvest tik eksotiskas kvazidaļiņas radīšana, taču viņi jau ieplānojuši virkni jaunu eksperimentu un ieviesuši apritē tā dēvētā kvantu ekektrodinamiskā vakuuma jēdzienu, proti, kad magnētiskie materiāli optiskajā rezonatorā sajauksies. Savā atskaitē par paveikto amerikāņu pētnieki pauduši, ka viņu pētījums apliecina virkni jaunu iespēju tieši matērijas kvantu eksotisko īpašību stabilizēšanā un tam praktiski nav analoga klasiskajā fizikā. Bet pēc tā, kad viss būs jau pilnībā izpētīts, varētu kļūt skaidras arī turpmākās šā atklājuma praktiskās izmantošanas perspektīvas.