18.4 °C
Zināms, ka Trešā reiha vadība lika saviem fiziķiem aktīvi eksperimentēt ar urānu nolūkā uzkonstruēt darbojošos kodolreaktoru.
Lielu daļu vācu radioaktīvā metāla 1945. gada aprīlī sagrāba sabiedrotie abās pusēs, bet kāda daļa vēlākajās desmitgadēs periodiski "uzpeldēja" dažādās vietās Vācijas teritorijā. Mūsdienās starptautiska radioķīmiķu grupa sniegusi zinātnisku pierādījumu tam, ka vācu zinātnieki 2. Pasaules kara gados patiesībā tomēr esot bijuši ļoti tālu no atombumbas izgatavošanas. 40. gadu urāna paraugu analīze nav uzrādījusi nekādas pašuzturošās ķēdes reakcijas pazīmes (PĶR), kas nepieciešamas šādam ierocim.
Pētnieki izanalizēja trīs paraugus: no tā dēvētā Heizenberga kuba ņemtu urāna pulveri, metāla fragmentu no kāda cita kuba un dažus fragmentus no "Virca plāksnes". Vispirms pētnieki pārliecinājās par to, ka šie paraugi ir oriģināli, aprēķinot ātrumu, kādā radioaktīvās sabrukšanas procesā urāns pārvēršas torijā. Izrādījās, ka attiecīgie kubi izgatavoti 1943. gada otrajā pusē, bet plāksne – aptuveni 1940. gadā. Un tas pilnībā atbilda arhīvu datiem: Heizenbergs sākotnēji strādāja ar plāksnēm un tikai jau pašās kara beigās pārslēdzās uz kubiem. Tāpat noskaidroja arī paraugu ģeogrāfisko izcelsmi, un, kā jau to arī varēja sagaidīt, urāna rūda tiem iegūta Jahimovā – mūsdienu Čehijas teritorijā.
Tad pētnieki ķērās pie sava galvenā uzdevuma: noskaidrot, vai Hitlera fiziķi varēja sasniegt PĶR. Izrādās, urāna–236 un plutonija–239, kas lielā daudzumā veidojas kodolreaktoros, šajos paraugos ir ārkārtīgi maz, būtībā dabas rādītāju līmenī. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka šie izotopi nav veidojušies neitronu triecienu radītās ķēdes kodolreakcijās. Tādējādi apstiprinājās jau lielākās daļas vēsturnieku paustais par to, ka patiesībā Trešā reiha speciālisti nav bijuši spējīgi pat panākt PĶR, līdz ar to nav iemesla runāt par kaut kā līdzīga atomieročiem radīšanu.
