Zināms, ka Staļins klusiņām stūmis laukā Feliksu no varas aprindām, jo tieši šis vīrs varēja kļūt par visneērtāko figūru ceļā uz visaptverošas varas nodrošināšanu.

Savulaik publicēts daudz grāmatu par Feliksu Dzeržinski, un Krievijā tādas izdod arī mūsdienās. Tās visas var viegli izkārtot pretpolos: no vienas puses, viņš ir “revolūcijas bruņinieks”, no otras – “terora apustulis”. Katrā ziņā Valsts drošības komitejas (VDK) priekšteces Viskrievijas ārkārtas komisijas (VĀK jeb krievu abrev. VČK) izveidotāja figūru nekādā gadījumā nevar ierindot boļševiku panteona otrā plāna lomu spēlētāju kategorijā, tāpēc allaž veikti mēģinājumi attīrīt viņa tēlu no ideoloģiskajiem un moralizējošajiem uzslāņojumiem, un tie turpinās arī mūsdienās.

Var piebilst, ka neskaitāmajās grāmatās par Dzeržinski lāgā nebija pieņemts atklāti runāt par vairākām lietām, piemēram, par to, ka topošais pirmčekists piedzimis priekšlaikus, ģimnāzijā bija absolūti nesekmīgs divnieku karalis, jaunībā skaļi draudējis nogalināt visus “moskaļus” (proti – krievus), tostarp arī pilnībā reāli nošāvis savu māsu un, visbeidzot, grasījies iestāties klostera mūkos...

Ciltsrakstu noslēpumi

Pēc viņa ideoloģiski retušētās un rūpīgi piefrizētās oficiālās biogrāfijas absolūti nav iespējams izveidot puslīdz reālu priekšstatu par viņa patiešām neordināro personību. “Dzimis 1877. gada 30. augustā (11. septembrī, pēc jaunā stila) nelielā Dzeržinovas muižā Vilenas guberņas (tagadējā Baltkrievijas teritorija) Ošmjanskas apriņķī mazmuižnieku ģimenē...” Un viss.