Par vācisko, latvisko, krievisko. Saruna ar Bundestāga deputāti - latvieti Zandu Martenu

Latviete Zanda Martena jau pusotru gadu ir deputāte Vācijas Bundestāgā. Intensīvais darbs un tēmas, kādas ietekmējušas valsts ikdienu, kā kovids un Krievijas kara radītās sekas ekonomikā bijušas īsts izaicinājums apakšpalātas deputātes karjeras sākumā. Zanda teic, ka laika, lai iejustos jaunajos pienākumos īsti nav bijis: "Drīzāk bija ātri jālec aukstā ūdenī un pašam jāskatās, kā peldēt tālāk."

Rīgā ar Zandu tiekamies pilsētas centra kafejnīcā un runājam par vācisko, latvisko un krievisko, par darba spēka trūkumu un migrācijas izaicinājumiem, par darbinieku iespējām tapt pašiem par savas laimes kalējiem un pensijām, kuru lielums, kā izrādās, var būt nepietiekams arī Vācijas sociālo garantiju sistēmā.

Kāda pašlaik ir Bundestāga deputātes Zandas Martenas darba ikdiena?

Z. Martena: Tagad puse manas dzīves laika paiet Diseldorfā, manā vēlēšanu apgabalā, bet otra puse – Berlīnē. Tur esmu atsevišķas nedēļas, kad Berlīnes Bundestāgā notiek deputātu darba sesijas. No pirmdienas vakara līdz piektdienas pēcpusdienai intensīvi strādāju: piedalos sēdēs un sanāksmēs. Apmēram pulksten septiņos izeju no mājas un, ja esmu atgriezusies vakarā ap 21.00 vai 22.00, tad man ir sajūta, ka vēl priekšā ir krietni garš vakars.

Bundestāgā deputātiem pusi sava darba laika ir jāstrādā arī savā vēlēšanu apgabalā. Kā notiek šis darbs – tā ir katra deputāta brīva izvēle. Man ļoti svarīgas ir regulāras tikšanās ar cilvēkiem Diseldorfā. Tā ir tikpat svarīga darba daļa kā strādāt Berlīnē ar likumprojektiem. Vēlos uzturēt šo saikni ikdienā, nevis parādīties publiski tikai īsi pirms nākamajām vēlēšanām, sak, četri gadi ir pagājuši, un tagad, lūdzu, ievēliet mani atkal! 

Gribu, lai iedzīvotāji zina – esmu šeit un vēlos zināt, kādas ir viņu problēmas, kas nomāc darbiniekus, kas ir aktuāls uzņēmumiem… 

Jo redzamāks tu esi, jo vairāk cilvēku saprot, ka pie tevis var vērsties. Un tieši tā es saprotu sava darba jēgu.

Esat juriste un arī Latvijā savulaik strādājāt arodbiedrību sfērā. Kā zināms, Vācijā arodbiedrības ir ļoti spēcīgas. Latvijā lielākoties par savām tiesībām skaļi un publiski iestājas mediķu un skolotāju arodorganizācijas. Citas arodbiedrības savas dienas vada klusāk, tomēr tas nenozīmē, ka visās pārējās nozarēs darba ņēmēju ikdienā vienmēr viss ir kārtībā. Kas, jūsuprāt, būtu jādara Latvijas iedzīvotājiem un arī arodbiedrībām, lai pārliecinoši pastāvētu par savām tiesībām?

Manuprāt, pats svarīgākais cilvēkiem Latvijā būtu apzināties, ka viņiem pašiem ir iespējas ietekmēt visus procesus un likumus, kas iespaido viņu ikdienu. Man ir sajūta, ka Latvijā cilvēki bieži uzskata – "es tāpat neko nevaru mainīt" un "tas tā vienkārši ir"… Cilvēki sūdzas un sūkstās, viņiem tiešām klājas grūti. Bet visbiežāk nākamo soli spert šajā situācijā neizdodas. Ja man un arī maniem līdzcilvēkiem ir grūti, tā noteikti ir risināma problēma. Tas nav nekāds dabas likums: ne cenas par enerģiju un degvielu, ne algas. Visu jautājumu pamatā ir kādi politiski lēmumi. Tās ir bijušas politiskas izšķiršanās. Un tas nav nekas tik fatāls, kas vienkārši būtu jāpieņem kā liktenis! 

Latviešiem varbūt ir tāda tendence visu izskaidrot ar to, ka "liktenis" vai "katram savs krusts jānes" – visu mūsu pagātni caurvij šie vēstījumi, kurus mēs līdz pat šodienai esam tā iesūkuši, ka nepietiek spēka saprast: viss ir mūsu pašu rokās!

Pēdējā laikā darba attiecību sakarā gan ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kur cilvēki apvienojas – kā skolotāji vai mediķi – un viņiem ir iespējas kaut ko panākt. Arī pārējās nozarēs to redz un secina, ka tā ir iespēja. Ne tikai katrs sūdzas savā virtuvē pie galda, bet apvienojas tur, kur viņi varētu tapt sadzirdēti. Dažkārt Latvijā tā nicīgi saka: kurš skaļāk kliedz, to sadzird, – bet tieši tā tas arī darbojas!

Vācijā cilvēki aktīvi apvienojas arodbiedrībās un cīnās par savām tiesībām, un nevis tāpēc, ka tur cilvēki būtu savādāki, bet tādēļ, kā šīs tradīcijas ir senākas, līdz ar to ir arī daudz vairāk redzams un saprotams, kāda tam ir nozīme. Man ļoti gribētos, lai arī Latvijā cilvēkiem būtu vairāk pašpārliecinātības un viņi apzinātos, ka ir iespēja ko mainīt: te ir mūsu valsts un mūsu likumi ir pašu rokās.

Kādēļ spēcīga arodorganizācija nevar izveidoties ārpus nozares un pēc tam ņemt nozari savā paspārnē?

Tas ir ļoti cilvēcīgi vēlēties, lai no ārpuses atnāk kāds glābējs un saka: neko nedari, neuztraucies, es visu tavā vietā nokārtošu, un jau rīt tev ies labāk. Tomēr tā tas nenotiek. Cilvēkiem jāsaprot, ka par savu laimi un labklājību neviens cits nav atbildīgs – tas viss ir pašu rokās. Līdz ar to šai apziņai, ka nepieciešams apvienoties, lai cīnītos par savām tiesībām, ir jārodas pašā darbinieku kolektīvā. Protams, pēc konsultācijām ir iespēja vērsties centrālajā arodbiedrību organizācijā, kas tad var palīdzēt ar praktiskiem padomiem.

Vācijā pēdējos gados ir augošs darbaspēka deficīts. Un tas viss par spīti Vācijas liberālajai attieksmei pret migrāciju. Kā jūs to skaidrojat?

Vācijā darbaspēka deficīts pašlaik skar pilnīgi visas nozares. Īpaši trūkst augsti kvalificētu speciālistu. Ja es taujāju uzņēmējam par viņa lielākajiem izaicinājumiem, tad pirmā atbilde noteikti būs – trūkst darbinieku, un to viņš minēs vēl pirms enerģijas cenām un inflācijas. Iemesls tam ir demogrāfiskā situācija. Jau tagad zināms, ka arī nākamajos gados ļoti daudz darbinieku ies pensijā un pavisam maz ienāks darba tirgū. 

Statistikas rādītāji mums vēsta, ka katru gadu Vācijai būs nepieciešami 400 tūkstoši iebraukušu darbinieku.

Jūs bildāt, ka Vācijā ir liberāla migrācijas politika, bet manā skatījumā nemaz tik liberāla tā nav. Tikai pēdējos gados Vācija sāk pieņemt atskārsmi, ka mēs esam migrācijas valsts. Vēl pirms dažiem gadiem politiķi to nevēlējās atzīt. Jau kopš septiņdesmitajiem Vācijā ir ļoti daudz iebraukušu darbinieku. Un tikai tagad mēs redzam tās kļūdas, ko esam pieļāvuši pagātnē. Šie cilvēki nebija pārāk labi integrēti. Attiecībā uz viņiem mēs lietojām vārdu "viesstrādnieki", un tieši tā arī viņus uztvērām – ka viņi ir atbraukuši uz Vāciju, nedaudz te pastrādās un tad dosies prom: līdz ar to mums nav jārūpējas, lai viņi iemācītos vācu valodu un integrētos; galvenais, lai strādā rūpnīcā, labi izdara savu darbu un palīdz mums celt labklājību. Pašlaik, kad šie cilvēki Vācijā dzīvo jau otrajā un trešajā paaudzē, mums joprojām ir grūtības ar viņu integrāciju. Secinājums ir – cilvēkiem, kuri jau no paša sākuma nav jutušies uzņemti un aicināti, nav arī intereses integrēties šādā valstī. Viņi veido savas kopienas un nejūtas kā pilntiesīgi Vācijas sabiedrības locekļi.

Tātad jūs uzskatāt, ka ar valstiska mēroga ieinteresētību un atvērtību ikvienu migrantu varētu pamudināt integrēties?

Jā, tomēr tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem. Otra problēma ir tā, ka Vācijā joprojām ir ļoti liela birokrātija, kas traucē sākt strādāt cilvēkiem, tiklīdz viņi šeit ir ieradušies. Mūsu likumi joprojām nerada iespaidu, ka cilvēki būtu aicināti braukt šurp strādāt. Visi šie šķēršļi ar formulāriem un dažnedāžādām birokrātiskām procedūrām... 

Manuprāt, ir pēdējais laiks saprast, ka mēs esam ieinteresēti, lai katrs cilvēks – gan augsti, gan arī ne tik augsti kvalificēts – varētu ērti iekārtoties darbā. Mums vajag visus! 

Un tas ir arī pirmais, ko saka uzņēmēji: atvieglojiet prasības, neuzstādiet tās tik augstas, kā, piemēram, pierādīt, ka ieceļotāja diploms pilnībā atbilst Vācijā izsniegtam diplomam. Ļaujiet strādāt! Ja cilvēks prot kaut ko darīt, bet viņam nav šā diploma, kādēļ mēs sakām, ka viņš nevar strādāt neko citu, kā, piemēram, tikai slaucīt ielu? Arī tādēļ, ka mums taču pašiem ir nepieciešamas visas šīs prasmes. Situācija gan lēnām mainās. Tieši pirms pāris nedēļām mēs pieņēmām likuma grozījumu, kas atļauj iebraucējam sākt strādāt, praksē pierādīt savas zināšanas un oficiālos papīrus nokārtot laika gaitā.

Arī Latvijā atsevišķas nozares jau ilgstoši izjūt darbaspēka deficītu. Kā jūs, balstoties uz Vācijas pieredzi, varētu ieteikt darbinieku trūkuma problēmu risināt Latvijā?

Latvijas darba tirgum vajadzētu būt tik pievilcīgam, lai cilvēki no ārvalstīm vēlētos braukt šurp strādāt. Ja kāds ir gatavs uzturēt Latvijas valsts ekonomiku, ir jādomā, kā šos cilvēkus uzaicināt, pārliecināt un būt atvērtiem. Ja darbinieku trūkst apkalpojošajā sfērā, būtiski ir parūpēties par to, lai atbraukušie maksimāli ātri apgūtu valsts valodu nepieciešamajā līmenī.

Tāpat problēmas ar darbaspēku iespējams risināt, paaugstinot produktivitāti – elektrizējot un digitalizējot procesus.

Migrācija tomēr ir diskutabls jautājums. Ko, jūsuprāt, vajadzētu iesākt ar tiem iebraucējiem, kas nevēlas integrēties un ir ieradušies Eiropā, plānodami dzīvot uz Eiropas valstu pabalstiem?

Cilvēki ir dažādi visās valstīs. Tomēr šie apgalvojumi no daudziem politiskajiem spēkiem un bailes no migrācijas, kas tiek radītas un pastāv arī Vācijā, ir lielā mērā pārspīlētas. To mērķis ir virzīt politiku, ka labāk būtu neielaist tik daudz cilvēku mūsu valstī.

Tāpat es iebilstu bēgļu dalīšanā "labajos" un "sliktajos", kur labie tad būtu, piemēram, no Ukrainas – mūsu kaimiņvalsts, vislabāk ar gaišu ādas krāsu un mums pazīstamu ticību,

 savukārt tie citi, kurus mēs sevišķi nevēlamies uzņemt, lai arī viņi varbūt tāpat bēg no kara, mums šķiet sveši, jo viņu ticība nav mūsējā un viņi izskatās atšķirīgi. Tas, manuprāt, ir ļoti ksenofobiski.

Ja mēs runājam par motivāciju doties bēgļu gaitās, tad cilvēcīgi tas ir ļoti saprotami. Ja es dzīvoju kādā valstī pilnīgā bezcerībā, kur es zinu, ka ne man, ne maniem bērniem nav nekādu izredžu iegūt pienācīgu izglītību un atrast labu darbu, tad, protams, ka es skatos pēc izdevības braukt uz kādu citu valsti, kur man ir lielākas cerības to nodrošināt. Latviešiem šai situācijai vajadzētu būt pazīstamai, jo arī no Latvijas simtiem tūkstošu ir devušies Anglijas, Īrijas un citu valstu virzienā labākas dzīves meklējumos. Latvijā arī neviens nebēg no kara, un tie ir ekonomiski apsvērumi, kādēļ cilvēki dodas prom.

…mums tomēr ir vienotais Eiropas tirgus un brīva darbaspēka kustība.

Jā, bet es runāju par cilvēku motivāciju. Arī tie, kas aizbrauc no Latvijas, vēlas atrast kādu valsti, kur redzētu savai dzīvei perspektīvas.

Un, protams, visu tautību vidū ir cilvēki, kuri labprāt gribētu dzīvot, tikai saņemot sociālo pabalstu. Tomēr absolūtais vairākums cilvēku vēlas būt nodarbināti, strādāt.

Tomēr – ko gan iesākt ar tiem, kas strādāt nevēlas?

Ir jāmēģina saprast, kā viņiem trūkst un kā pamudināt viņus strādāt. 

Tas ir mīts, ka jebkurš, kas ierodas Vācijā, var neko nedarīt un tikai gulēt uz dīvāna un saņemt pabalstu. Tik vienkārši tas nav. 

Mums ir iestādes, kas rūpējas, lai šie cilvēki iesaistītos darba tirgū, ja vien nav tā, ka viņi patiešām nevar strādāt. Ja kādu pavisam nekas neinteresē un viņš neko nevēlas darīt, tikai saņemt pabalstu, tad pabalsta apmērs par sodu var tikt arī samazināts. Šādu cilvēku tomēr ir ļoti, ļoti nedaudz. Lielākoties ļaudis vēlas atrast jēgu savai dzīvei un nevis tikai sēdēt bēgļu uzņemšanas nometnē un neko nedarīt.

Kā jūs vērtējat to, ka bēgļi tiek izmantoti kā marionetes Krievijas hibrīdkarā, mudinot tos šturmēt Eiropas Savienības ārējās robežas te vienā, te citā valstī? Vai arī šie cilvēki nav jāsūta mājup?

Tas, protams, ir necilvēcīgi. Gan attiecībā pret cilvēkiem, kas šādi tiek izmantoti, gan arī – kā paņēmiens, kura mērķis ir sagraut Eiropas sistēmu, parādot, cik tā ir vāja. Mums vajadzētu censties šos cilvēkus visādos veidos informēt. 

Tomēr, ja pie robežas stāv dzīvs cilvēks, bēglis, tad viņu nedrīkst atstumt un, jo sevišķi, ar vardarbīgām metodēm. Arī tas ir necilvēcīgi. 

Es pat nevaru iedomāties, cik lielā izmisumā ir jābūt cilvēkiem, kuri ir gatavi šādos apstākļos pa sauszemes ceļiem doties uz Eiropu vai sēsties gumijas laivā un braukt pāri Vidusjūrai cerībā sasniegt kādu Eiropas valsti.

Bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savulaik devās vizītēs uz Maskavu un bija satuvinājusies ar Krieviju. Līdz ar gāzes vadu "Nord Stream" izbūvi Vācija arī kļuva atkarīga no Krievijas gāzes. Kā Vācijas sabiedrība uztver šīs populārās politiķes iepriekšējo gadu aktivitātes pēdējo gadu Krievijas agresijas kontekstā?

Latviešiem ir ļoti labs teiciens – pēc kara visi gudri. Protams, šodienas acīm skatoties uz vakardienu, visiem ir skaidrs, ko mums vajadzēja darīt citādi. Tomēr tas bija laiks – un tas nav tikai Merkeles laiks, bet gan viss laiks pēc Otrā pasaules kara, ko raksturo satuvināšanās ar toreizējo Padomju Savienību. Tika uzskatīts, ka ir svarīga satuvināšanās caur tirdzniecību. Vienmēr bija pārliecība, ka tās valstis, kuras savā starpā tirgojas, kurām ir ekonomiskās attiecības, – tās nešauj viena uz otru. Un, ja šodien visi saka: "Ak, cik tas bija nepareizi!" un: "Kāpēc mēs bijām tik labās attiecības ar Krieviju?" – tad tolaik tas bija pareizs lēmums – tuvināties un uzlabot attiecības. Vēlāk tāda pati nostāja valdīja attiecībā pret Putina Krieviju – doma, ka ceļš uz labām attiecībām ved caur savstarpēju tirdzniecību. Protams, pēc pagājušā gada 24. februāra kļuva skaidrs, ka tā vairs nav tā Krievija, ar kuru var uzturēt labas politiskas vai ekonomiskas attiecības.

Runājot par "Nord Stream", jāuzsver, ka tā izbūve nebija tikai politisks lēmums. Tā bija skaidra Vācijas uzņēmēju prasība. Viņi vēlējās lētu gāzi, lai varētu ražot konkurētspējīgus eksporta produktus ar zemāku pašizmaksu. 

Manuprāt, ja Angela Merkele pirms desmit gadiem būtu mudinājusi piebremzēt attiecības ar Krieviju un bildusi, ka tik daudz lētas gāzes no Krievijas vairs nebūs, uzņēmēji būtu viņu vienkārši nolinčojuši. 

Tas tiktu tulkots kā drauds visai Vācijas ekonomikai un konkurētspējai, un es nezinu, vai kāds Vācijas politiķis spētu tādu spiedienu izturēt. Manuprāt, ir diezgan bezkaunīgi teikt, ka tā vienīgā, kas tik ļoti mīlēja Krieviju, bija Merkele – tikai tādēļ, ka viņas laikā tika izlemts būvēt "Nord Stream2".

Kas pašlaik notiek ar "Nord Stream" gāzes vadiem, pēc tam, kad tie pērnā gada rudenī tika bojāti sprādzienos?

Nekas nenotiek. Nekāda gāze Vācijai no Krievijas vairs netiek pa tiem piegādāta.

Bundestāga deputāte Zanda Martena.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Kā Vācijas uzņēmēji ir atrisinājuši situāciju ar pārtrauktajām Krievijas gāzes piegādēm?

Pagājušajā gadā ap šo laiku mums bija lielas bažas, kā mūsu ražojošā industrija tiks galā ar šo situāciju. Tagad varu teikt, ka esam tikuši galā ļoti labi. Protams, cenas ir augušas, kas radījis sociālas problēmas. Tomēr neviens uzņēmums nav bankrotējis, un Vācijas ekonomika nav sagruvusi.

Vācija, tāpat kā visas Eiropas valstis, pašlaik lielu akcentu liek uz enerģētikas sektora pārkārtošanu, akcentējot pastiprinātu orientēšanos uz zaļo enerģiju. 

Kāds ir iecerēts galvenais atjaunojamās enerģijas ražošanas virziens Vācijā? Ir skaidrs vienīgi, ka atomenerģija Vācijas situācijā tā nebūs.

Galvenais virziens, kurp raugās Vācija, tā ir zaļā ūdeņraža ražošana. Mēs izvērtējam arī daudzas citas tehnoloģijas, piemēram, biogāzi un zemes siltumu; arī vēja un saules enerģiju. Viss vēl lielā mērā ir ideju līmenī. Šis ir arī laiks, kad zinātnieki nāk klajā ar ļoti dažādām idejām. Un daudzi no viņiem arī saka – šīs tehnoloģijas jau gadus desmit guļ atvilktnē, tikai neviens par tām nebija vēlējies dzirdēt. Tolaik šķita – ja ir lēta Krievijas gāze, tad ko gan citu vajag?

Turpinot Krievijas un krieviskā tematu, vēlējos dzirdēt jūsu komentāru par 9. maija svinību aktivitātēm, ko Krievijas vērtībām lojāli ļaudis organizēja daudzās Vācijas pilsētās: ielu gājieni, demonstrējot agresorvalsts un arī PSRS simboliku, skaļa uzvedība. Vai Vācija nav pārāk iecietīga pret krievisko šajā periodā, kad daudzi cenšas no tā distancēties?

Es brīnos par to, ko jūs stāstāt, jo Vācijā neko tādu neesmu redzējusi: ne ziņās, ne arī uz ielas. Jautājums ir, kur šādi sižeti tiek izrādīti? 

Te drīzāk ir runa par propagandu un sagrozītiem akcentiem. Ja tiek radīts iespaids, ka Vācijā cilvēki masveidā maršē pa ielām 9. maijā, kaut ko skandējot, tas vienkārši neatbilst patiesībai.

 Protams, iespējams, ka kādas aktivitātes rīko nelielas cilvēku grupas. Tomēr tas ir jāredz kontekstā. Ja no vairāk nekā 80 miljoniem cilvēku Vācijā kaut kādā datumā neliels skaits vecu pensionāru satiekas un dzied krievu dziesmas, domādami, ka pasaule ir tāda, kā pirms vairākiem gadu desmitiem, tad – no kā mēs iegūstam vairāk: vai, ja mēs bez liekiem komentāriem viņiem atļaujam 9. maijā to darīt, vai arī – mēģinām to visu aizliegt: nogrūst viņus no ielas un atņemt viņiem viņu karogus? Manuprāt, otrā situācija daudz vairāk būs kā eļļa ugunī Krievijas propagandai.

Sarunas noslēgumā – jautājums par pensijām un pensionāriem. Tikko Francija bija protestu pārņemta, jo valdība bija paziņojusi par ieceri palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Vācijā jau tagad pensionēšanās vecums ir 67 gadi. Ko viens vācietis domā, raudzīdamies uz Francijas aktivitātēm?

Tas vācietis, kuram līdz 67 gadiem būs vēl jāstrādā, droši vien domā – malači francūži: viņi cīnās par savām tiesībām, kamēr mēs esam palaiduši to garām un pieļāvuši, ka mums pensionēšanās vecums aizvien tiek paaugstināts. Šie argumenti par pensijas vecuma paaugstināšanu vienmēr izklausās tik loģiski. 

Vācijā atsevišķi politiskie spēki un ekonomisti pat ir izteikušies, ka mums pensionēšanās vecumu vajadzētu celt līdz 70 un vairāk gadiem. 

Arguments ir tas, ka cilvēki ilgāk dzīvo, tādēļ mēs arī nevarot vairs iet pensijā tajā pašā vecumā kā pirms 50 gadiem. Tomēr šī sausā matemātika nav tik vienkārša, jo jārēķinās, ka pa šiem gadiem arī ir būtiski attīstījušās tehnoloģijas un arī produktivitātes un peļņas nodrošināšanai ir nepieciešams ievērojami mazāk cilvēku kā pirms gadiem. Protams, uzņēmumi vēlētos, lai cilvēki strādā vēl un vēl ilgāk, tomēr, cik ekonomiski pamatoti ir to pieprasīt, par to vēl var pastrīdēties.

Vācijas pensionāri ir pazīstami visā pasaulē kā aktīvi ceļotāji. Lai arī līdz ar gadiem fiziskā varēšana ir ierobežota, viņu acis mirdz un sirmo ļaužu grupas bauda sauli kūrortos vai pastaigājas vecpilsētu ielās. Kāds ir šo mirdzošo acu noslēpums? Kā tas nākas, ka vācieši vēl tik sirmā vecumā grib un var aizbraukt tālākā ceļojumā?

Vācijā ilgu laiku ir bijušas pienācīgas pensijas: tādas, kuras saņemot cilvēki var atļauties arī ceļot. Tas, protams, ir lielisks priekšstats par Vāciju, tomēr realitāte ir skarbāka. Pēc pēdējo laiku reformām ne visi var atļauties šādus ārzemju ceļojumus. 

Vācijas pensijas top arvien mazākas. 

Jo sevišķi, ja tās salīdzina, piemēram, ar Nīderlandi vai citām valstīm. Vācija vairs nemaz neizskatās tik labi. Protams, ir arī cilvēku kategorija, kas joprojām saņem lielas pensijas, tomēr aizvien lielāku skaitu cilvēku pensijas vecumā apdraud nabadzība. Tādēļ ir svarīgi šim pensijas līmenim neļaut tikt samazinātam vēl vairāk. Par nākotnes mirdzošajām acīm Vācijai vēl būs jāpacīnās!

Tepat, Eiropā.

Foto: Latvijas Avīze