Māris Zanders ir ilggadējs Latvijā notiekošo politisko procesu komentētājs, kura paustais ir precīzi mērķēts gan politiķiem, gan sabiedrībai – jebkurai jomai, kur kaut kas nav īsti kārtībā. Jau kādu laiku Māris raksta komentārus arī "Latvijas Avīzei", jau vairākus gadus viņš TV24 veido raidījumus "Kur tas suns aprakts?" un "Kārtības rullis".
Par savu apskatnieka lomu mūsu avīzē viņš teic, ka par precīzu latvisko vārdu šim arodam vēl būtu jālemj, bet angļi cilvēkus, kuri raksta slejas, saucot par "kalamnistiem". Pirmajā brīdī šķiet vienkārši, nu kas tur liels – padalīties domās par aktuālajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Taču rakstītājam jāorientējas daudzās jomās, jāizprot notiekošie procesi valstī un cēloņsakarības, lai liktu lasītājiem aizdomāties citā virzienā. Tādēļ sarunā ar Māri Zanderu cenšos uztvert tieši viņa nestereotipisko domāšanu.
Māri, vai tu par žurnālista profesiju sapņoji jau skolas gados?
Nē, pasarg dievs! Es pabeidzu skolu ar pastiprinātu angļu valodas apmācību, taču vairs nezinu, kādu iemeslu dēļ studēt filoloģiju neaizgāju. Lai gan droši vien tā vajadzēja darīt, jo skolā vēl papildus mācījos arī vācu valodu. Aizgāju uz vēsturniekiem, jo gribēju būt vēsturnieks. Mans nelaiķis tēvs teica – tu tikai tālāk par 19. gadsimtu nelien, un tā bija ļoti pareiza doma. Pusaudžiem jau ir daudz ko darīt, bet es paralēli mācībām skolā vēl mācījos pie privātskolotāja vācu valodu, lai sagrozītās padomju jaunāko laiku vēstures vietā varētu lasīt daudz ticamāku.
Bet žurnālistikā nonācu, pateicoties savam skolas un studiju biedram Lato Lapsam. Pirms tam gan biju pastrādājis laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", taču šim izdevumam ar nopietnu žurnālistiku bija visai maz kopīga. Lato tolaik strādāja žurnālā "Tev" un bija padzirdējis, ka esmu nodarbojies ar kaut kādu uzņēmējdarbību (uzreiz jāsaka – absolūti neveiksmīgu, kas nonāca līdz bankrotam), bet viņam radās iespaids, ja reiz esmu strādājis Rīgas biržā, tad kaut ko saprotu no ekonomikas. Viņš mani aicināja rakstīt par ekonomiku. Tā es sāku ar "Tev" Ekonomikas burtnīcu, vēlāk šo tēmu turpināju laikrakstā "Nakts". Bet tikpat labi tā varēja arī nenotikt, ja Lato man nebūtu iedevis darbu.