Gadījums, kad no difterijas komplikācijām mira četrgadīgs zēns, atkal pavēris slūžas sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri savos publicētajos viedokļos sociālajos tīklos arī pauž neuzticību ārstiem.
Kāpēc Latvijā ir lekna augsne dažādām sazvērestības teorijām? Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas pasniedzējs Mārtiņš Pričins un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents, ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns sarunā ar "Latvijas Avīzi" spriež, ka galvenie iemesli ir zemais uzticības līmenis valsts institūcijām, dažādi pārdzīvojumi, kā arī nepietiekamā izglītība un kritiskās domāšanas trūkums.
Runājot par sazvērestības teorijām, esat saistījis sabiedrības neuzticēšanos valsts institūcijām ar šādu teoriju izplatību. Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams šis zemais uzticēšanās līmenis valsts institūcijām?
M. Pričins: Uzticēšanās valsts institūcijām Latvijā konstanti bijusi zema. Tā tas ir kopš pagājušā gadsimta beigām. Sabiedrība maz uzticas gan valdībai, gan parlamentam, it īpaši politiskajām partijām. Tiesa, uzticēšanās militārām un medicīniskām institūcijām līdz šim bijusi gana augsta.
Sazvērestības teoriju izplatību veicina gan zināšanu trūkums, gan kādi lieli pārdzīvojumi, kas skāruši cilvēkus.
Pēdējo gadu laikā sabiedrību skāruši vismaz divi lieli pārdzīvojumi: vispirms kovids, pēc tam Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas rada papildu stresu, mazina drošības sajūtu.
Tad rodas jautājums, vai valsts visdažādākā līmeņa komunikatori prot izteikties tā, lai cilvēkus nomierinātu un vairotu viņos drošības sajūtu, vai sniedz drošticamu informāciju, kurai var uzticēties.
Un vai, jūsuprāt, sniedz?
Ir dažādi. Kā veiksmīgs komunikācijas piemērs daudzās sabiedrības grupās tiek uzskatīts Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Taču viņš izmanto populārās politikas elementus, kas ir klasiski arī daudzās citās Eiropas un pasaules valstīs. Viņš vēsta par politiku un ārpus politikas lietām tā, ka cilvēkiem tas šķiet saprotami. Jāsaka gan, ka tas ir arī riskanti: prezidents riskē, ka šādā politiskās komunikācijas līmenī viņš arī paliks.
Daļā sabiedrības viņa komunikācija dažkārt tomēr raisa smīnu un jautājumu, vai šī komunikācija allaž ir par tematiem, kas būtu Valsts prezidenta līmenī.
Piemēram, prezidents runājis par pārāk lielām algām kapitālsabiedŗību vadībai. Tas, manuprāt, ir pareizi, jo sabiedrību šis temats satrauc. Taču, iespējams, nav runājis par jautājumiem, kas arī būtu pelnījuši viņa uzmanību, bet, pievēršoties tiem, prezidents riskētu ar savu popularitāti.