13.3 °C
"Nekad neaizmirsīsim ("Never forget")," tviterī raksta britu teoloģijas blogeris Pols Viljams, pievienojot ierakstam attēlu ar vēsturisku 1927. gada monētu. Uz tās redzams uzraksts "Palestine". Mājiens nepārprotams – teritorijā, kur pašlaik atrodas Izraēla, iepriekš bijusi Palestīna, tātad palestīniešiem jeb arābiem, kas mūsdienās izmanto šo nosaukumu, uz to ir lielākas tiesības nekā ebrejiem.
Tam, ka tā ir aplamība, pierādījums ir turpat acu priekšā – uz tās pašas monētas zemāk ir arī cits uzraksts, gan ne angļu valodā, bet ivritā: "Izraela zeme ("Eretz Yisrael")."
Pola Viljama veidotais "Youtube" kanāls ir diezgan populārs, tam ir gandrīz pusmiljons sekotāju. Tajā viņš publicējis vairāk nekā tūkstoti video. P. Viljams bijis kristiešu evaņģēlists, bet nu pievērsies islāmam. Viņš ir diezgan ietekmīgs viedokļa veidotājs, kurš darbojas ne vien internetā, bet labprāt izmanto arī tādu tribīni kā leģendārais Londonas Haidparka "runātāju stūrītis". Taču šis blogeris nav vienīgais, kas sava viedokļa stiprināšanai izmanto aplamas vēstures faktu interpretācijas. Tāpat kā pieminētā monēta (daži citi uzrakstu "Izraela zeme" pirms ievietošanas soctīklos apzināti mēģinājuši notušēt), tiek publicētas vēsturiskās kartes ar uzrakstiem "Palestine" un citas liecības, kam it kā jāapstiprina kāds priekšstats par vēsturisko taisnīgumu, par ko cīnās palestīnieši.
Pētnieces pārteikšanās
Latvijā diskusija par šo tēmu uzvirmoja pēc 7. oktobra LTV raidījuma "Rīta Panorāma", kurā Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka izteicās: "Tādā modernā Tuvo Austrumu politikas analīzē, protams, šis konflikts ir sācis attīstīties līdz ar Izraēlas valsts dibināšanu, kur kādreizējās Palestīnas valsts teritorijā tas notika."
Pēc tam kad vairāki tvitera lietotāji bija norādījuši, ka tā ir aplamība un nekādas "Palestīnas valsts" tolaik nebija, kā arī apšaubījuši pētnieces kompetenci, pati S. Broka tviterī atvainojās par pārpratumu:
"Pateicos acīgajiem sekotājiem par norādi uz kļūdu manā šī rīta intervijā LTV. "Palestīnas valsts" lietojums noteikti nebija vēsturiski precīzs. Atvainojos ikvienam, kuru šī mana cilvēcīgā pārteikšanās aizskāra."
Skaidrs, ka Tuvo Austrumu vēsture ir ļoti samezglota un pretrunīga, saka vēsturnieks, muzeja "Latvijas ebreji" direktors Iļja Ļenskis, atzīstot, ka arī pašā Izraēlā par daudziem jautājumiem notiekot diskusijas un vēsturnieku vidū ir domstarpības, tomēr iepriekš pieminētie ir "bāzes jautājumi", par kuriem gan interpretācijām nevajadzētu būt.
Iļja Ļenskis: "Izraēla tapa teritorijā, ko dažādās valodās dēvē dažādi. Viens no teritorijas nosaukumiem ir Palestīna, kas bija romiešu ieviestais nosaukums mūsu ēras otrajā gadsimtā. Ivritā, senebreju valodā tā vienmēr bija "Eretz Yisrael", Izraela zeme, atsaucoties uz Bībeles stāstīto par to, ka zeme tiek nodota Jēkabam, kura otrais vārds bija Izraels, un 12 viņa dēliem.
Mūsdienu Izraēlas valsts, tāpat kā Jordānija (sākotnēji Transjordānija) un Libāna, tapa reģionā, kas vēsturiski tiek dēvēts par Palestīnu, bet, protams, te nav runa par Palestīnas valsti. Palestīna ir teritorijas nosaukums!"
Saskaņā ar ANO 1947. gada 29. novembra rezolūciju bija paredzēts izveidot gan Izraēlas valsti, gan Palestīnas arābu valsti. Kad beidzās tā sauktais Britu mandāts, Izraēla 1948. gada 14. maijā pasludināja neatkarību, pēc kā uzreiz tika ierauta karā pret vairākām arābu valstīm vienlaikus (Ēģipte, Transjordānija, Sīrija, Irāka, Libāna, Saūda Arābija), bet guva uzvaru. Izraēla to dēvē par neatkarības karu, kas ļāva turpināt veidot valsti, savukārt Palestīnas valsts tā arī netika izveidota. "Kad Izraēla uzvarēja, liela daļa to teritoriju, kas bija paredzētas Palestīnas arābu valsts izveidei, nonāca Jordānijas un Ēģiptes kontrolē līdz 1967. gadam. Jordānija anektēja tā saukto Rietumkrastu. Faktiski pirmās iestrādes Palestīnas valsts veidošanā notika tikai 90. gados, un tas bija pavisam cits stāsts," atgādina I. Ļenskis, piebilstot, ka joprojām apzīmējumu "Palestīnas valsts" var lietot, tikai runājot par nākotni, nevis pagātni vai tagadni. Pašlaik var runāt par palestīniešu pašpārvaldi, bet tādas valsts vispāratzītās robežas un valdības nav, lai gan Tuvo Austrumu miera process ir vērsts uz to, lai tādu izveidotu.
Izraēlas vainošanā noder pat Bībele
Dažādi vēsturiskie stāsti, kas ne vienmēr balstīti patiesos faktos, ļoti bieži tiek izmantoti propagandas mērķiem, uzsver Tuvo Austrumu pētnieks Frederiks Ozols:
"Ir pieņemts runāt par konflikta cēloņiem, bet, tiklīdz mēs ķeramies pie cēloņiem, jāapzinās, ka bieži netiek runāts par faktiem, bet tie ir stāsti par faktiem. Tā ir milzīga atšķirība. Šobrīd bieži šie stāsti tiek veidoti tā, ka viss ir par sliktu Izraēlai."
Kā piemēru viņš min samērā jaunu stāstu, ko pašlaik propagandā aktīvi izmanto Irāna un kas ņemts no bibliskiem laikiem: "Tiek kultivēts specifisks pamatojums, kāpēc visa šī zeme ir tikai un vienīgi palestīniešu, bet ebreji ir iekarotāji. Ne tikai runājot par 20. gadsimta vēsturi, bet jau senos laikos. Bijuši tādi senie palestīnieši, kurus Bībelē saucot par kanāniešiem, bet ebreji jau tolaik viņus slaktējuši un atņēmuši viņiem šo zemi. Un tagad viņi turpinot darīt to pašu. Jāsaprot, ka tā nav patiesība, tas ir stāsts par vienas tautas attiecībām ar Dievu, un to nevajag jaukt ar vēsturisku faktu. Palestīniešiem nav saistības ar kanāniešiem, katrā ziņā ne vairāk kā ebrejiem."
Irāna ļoti aktīvi darbojoties propagandas jomā un izplatot savus vēstījumus arī angļu, franču, spāņu un citās valodās. "Medijos viņi konsekventi sauc Izraēlu par "cionistisko projektu", kas noteikti ir jāiznīcina. Tāpēc viņi cenšas brāļoties ar palestīniešiem, kas ir diezgan dīvaina draudzība, tāpēc ka palestīnieši gandrīz simtprocentīgi ir sunnīti, bet Irānā – šiīti," saka F. Ozols.
"Vēstures nasta"
Vēsturnieks I. Ļenskis uzskata, ka cilvēki maldinošas vēstures interpretācijas ne vienmēr izplata apzināti, ar kādu īpašu nolūku, lai gan to arī nevar izslēgt.
"Apzināta maldināšana ir tad, ja cilvēks zina, kāda ir patiesība, un apzināti saka nepatiesību. Taču daudzos gadījumos, kas saistās ar situāciju Tuvajos Austrumos, dažāda līmeņa cilvēki pat bieži vien neaizdomājas par bāzes lietām.
Tas kaut kā ir iegājis viņu priekšstatos un šķiet tikai pašsaprotami, piemēram, ka Izraēla it kā ir okupējusi Palestīnu," vērtē vēsturnieks.
Viņš arī secina, ka dažreiz "vēsture kļūst par nastu", kas attiecas ne tikai uz Tuvo Austrumu konfliktu. "Mēs uzskatām, ka mūsu vēsture kaut ko spiež mums darīt, ka vēsture bija tāda, kā bija, un mums attiecīgi jārīkojas. Tas var savīties ar ideju, ka mums ir atbildība mūsu senču priekšā un tā tālāk. Bieži vien tiek uzskatīts, ka konfliktu risinājums ir vēsturē, bet konfliktu risinājums ir šodienā. Mums ir jārisina šis konflikts. Cilvēki, kas dzīvoja pirms 80 vai 70 gadiem, ir kaut kā rīkojušies, bet mēs rīkojamies šodien. Argumentēt ar to, ka konflikts Tuvajos Austrumos turpināsies, jo tāda ir vēsture, ir diezgan neprātīgi," saka Iļja Ļenskis.
