Piektdien, 12. maijā, Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" pirmizrādi piedzīvos režisora Mārtiņa Kalitas iestudētā britu dramaturģes Šeilas Dileinijas luga "Medus garša" (1958). Tas būs stāsts par sarežģītām mātes (Helēna) un meitas (Džozefīne) attiecībām, un, tā kā māti vairāk interesē alkohols un attiecības ar kārtējo mīļāko, Džo izmisīgi meklē pati savu dzīves ceļu, kas ne vienmēr noved pie labākajām izvēlēm.
Helēnas lomā – aktrise Karīna Tatarinova. Lugas dramatismu veido gan smagie sociālie apstākļi, gan mīlestības trūkums, ko izjūt abas sievietes, cenšoties to kompensēt, kā nu katra prot. Autore lugā nevairās runāt par sarežģītām tēmām – pusaudžu grūtniecību, vientulību un citām.
Ar aktrisi Karīnu Tatarinovu runājam gan par lugā pausto vientulību un izmisumu, gan par teātra lomu mūsdienās, gan arī par režisores Karīnas Tatarinovas pandēmijas laikā sākto projektu – iestudējumiem Liepājas Radio teātrī, kuram nu jau rit trešā sezona.
– Izlasot vārdu salikumu "Medus garša", prātā nāk kaut kas mīlīgs, veselīgs, salds… Bet par ko stāsta jūsu izrāde?
K. Tatarinova: – Precīzi nezinu, kā domājusi autore, taču lugas nosaukumam "Medus garša" varētu būt atsauce uz Saula vārdiem Bībeles Zālamana 1. grāmatā: "Es tikai pagaršoju nedaudz medu un nu man jāmirst." Tas simbolizē baudu, laimes mirkli, kas atstāj sekas uz visu dzīvi. Arī lugas varoņi pirms zaudējumiem piedzīvo šo medus garšas sajūtu. Režisors Mārtiņš (Kalita) uzsver, ka luga ir par vientulību, un, tas tiesa, abas galvenās varones, Helēna un Džo, ir ļoti vientuļas.
Tomēr, manuprāt, vientulību cilvēki sev rada paši, tā ir mūsu dzīves uztvere, veids, kā dzīvojam šo dzīvi, kā izturamies pret līdzcilvēkiem, jo, ja cilvēks ir pašpietiekams, viņš arī tuksnesī nebūs vientuļš.
Domāju, ka ļoti egocentriski cilvēki ir vientuļi. Tāda ir Helēna – egocentriska un izmisusi –, un viņas izdzīvošanas instinkts un veids ir ļoti traumējošs apkārtējiem, galvenokārt – viņas pašas meitai. Lielu lomu spēlē arī atkarības, turklāt ne tikai redzamās – no alkohola, vīriešiem, kuri visdrīzāk arī Helēnu uztur. Man liekas, ka Helēnai ir nepārtraukta nepieciešamība būt uzmanības centrā, būt gribētai, iekārotai, viņa pastāvīgi uzķeras uz solījumiem un lētiem uzmanības apliecinājumiem. Tas ir tāds vientulības izmisums – patikt, būt vajadzīgai kādam, kas tevi mīl. Iespējams, to viņa bērnībā īsti nav saņēmusi, kaut gan lugā par Helēnas bērnību runā diezgan maz, tik vien, ka māte bijusi stingra un neviens par meiteni nav īpaši rūpējies.
– Liekas, jūs aprakstāt stāstus no ikdienas ziņu virsrakstiem – vientulība, izmisums…
– Tādas atsauces var būt jebkuros laikos, šobrīd gan, ņemot vērā, kas notiek ap mums, tas tiek uztverts saasinātāk. Kovida laiks daudziem ir bijis ļoti traumējošs, kaut gan bija arī tādi, kuriem tieši piedzīvotā izolācija palīdzēja sakārtot gan iekšējās, gan ārējās lietas, kurām mūslaiku straujajā dzīves ritmā bieži nepietiek laika un vēlēšanās. Bet vientulība un izmisums pastāvējuši vienmēr. Īpaši pēc lieliem satricinājumiem – kariem, pandēmijām…
– Varbūt mūsu laikā, kad cilvēki vismaz sociālajos tīklos izrunā savas problēmas, ir vieglāk? Jūs esat spēlējusi ļoti dažādas varones, agrāk atklāties, runāt skaļi mēdza mazāk.
– Nemāku teikt, vai tagad ir vieglāk. Pašlaik, pirms pirmizrādes, esmu tieši šīs lugas stāsta varā. Helēna savu vientulību neizrunā, problēmas nerisina, viņa melo pat sev, gluži kā Skārleta no "Vējiem līdzi" domāšanu atliek uz rītdienu.