Piektdien, 28. aprīlī, Valmieras Drāmas teātra pagaidu mājvietā, laikmetīgās mākslas telpā "Kurtuve" pirmizrādi piedzīvos izrāde "Burbulis", kas pieteikta kā gaišuma un humora terapija pēc diviem Covid-19 zīmē aizvadītiem gadiem. Iestudējuma pamatā esošās lugas autors un izrādes režisors Regnārs Vaivars kopā ar aktieriem ielūkojas līdz šim gana slēgtajā medicīnas pasaules "burbulī" un izrādi balsta viņa paša un aktieru intervijās ar ārstiem, rezidentiem, medmāsām, sanitāriem, brīvprātīgajiem, pacientiem, vakseriem un antivakseriem, kuri šos divus gadus pavadīja slimnīcu Covid-19 nodaļās visā Latvijā.
Valmieras teātris izrādes "Burbulis" pieteikumā uzsvērts, ka ir vajadzīgs "runāt par šī laika ietekmi uz katru no mums" un to "nepaslaucīt zem tepiķīša", bet Regnārs Vaivars izrādē un sarunā ar "Kultūrzīmēm" jautā – vai patiesi no kovidlaika mēs būtu iznākuši tikai ar zaudējumiem vai tomēr esam arī kaut ko iemācījušies?
– Kurā brīdī tev radās doma runāt teātrī par kovidlaiku un vai bija kāds konkrēts impulss to darīt?
R. Vaivars: – Pirms aptuveni pusotra gada, kad vairs nebija gluži aktīvā pandēmijas fāze, bet īsti beigusies tā arī nebija. Impulss bija diezgan vienkāršs – pazīstu gana daudz medicīnas darbinieku. Esmu dzirdējis daudz interesantu nostāstu, tostarp smieklīgu. Cilvēkiem ir bijusi divu gadu ilga pieredze, pirmoreiz mūžā esot noslēgtībā bez ierastajām brīvībām, tai skaitā pārvietošanās brīvības, un katrā no mums ir palikušas tā visa nogulsnes.
Zinot latviešu noslēgtību – sāpēs, līdz uzsprāgs, bet nevienam neteiks –, likās, ka pievēršanās šai lietai ir veids, kā ļaut cilvēkiem tikt ar to kaut kā galā.
Varbūt pat pasmaidīt par to, lai gan mans mērķis nav smīdināt, kaut reizē tas ir svarīgs apstāklis, veidojot izrādi par kovidu. Starpposmā no ieceres līdz realizācijai intervēju ārstus, medicīnas māsas, sanitārus, pacientus – vakserus un antivakserus – un brīvprātīgos, kas strādāja medicīnas iestādēs. Vienā brīdī sapratu, ka tie stāsti, ko sākumā biju dzirdējis no saviem paziņām, jāatmet pavisam un jāturas pie šīm intervijām, kuru sniedzēji paliek anonīmi. Šobrīd viss, kas teātrī tapis, ir sakausēts no intervijām ar man nepazīstamiem medicīnas darbiniekiem.
– Izrādes anotācijā vilina apsolījums uzzināt to, ko "ārsti jums nestāstīs". Tiks atklāta kāda patiesība, ko līdz šim nezinājām?
– Es negribu apgalvot, ka tur ir kaut kas tāds, ko patiešām neviens nezinātu. Daudz lietu pacienti zina. Pārsteidzoši bija tas, ka ārsti intervijās bija šokējoši atklāti. Iespējams, kāds varbūt pēc tam pat nožēloja pateikto. Ja kāds domās, ka izrādes saturs ir mana fantāzija, mans māksliniecisks vispārinājums vai režisora redzējums, tad varu teikt, ka 95 procenti izrādes pamatā ir reālu cilvēku runātas lietas, manā ziņā ir varbūt atlikušie pieci procenti sasaistes starp tiem, varbūt vienīgi pamainot vietām saskaitāmos, bet nesagrozot vārdus un kontekstu – nemainot stāsta būtību.
– Kādēļ pēdējos gados izrādēs arvien vairāk izmanto nevis gatavu dramaturģiju, bet balsties "lauka pētījumos", piemēram, veidojot nesen Liepājas teātrī iestudēto izrādi "Igauņu bēres 1999", aktieri iztaujāja pašus igauņus…
– Man liekas interesantāk būt izrādes autoram, nevis lugas interpretētājam, lai gan arī režija ir sava veida autorība. Lielā mērā tas aizsākās ar "Mazo naudiņu" (Sirku Peltolas darba iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī R. Vaivara režijā 2022. gadā. – A. K.), kad iestudēju autora lugu, bet, ņemot vērā, ka tajā vienā no galvenajām lomām darbojas puisis ar attīstības traucējumiem, es, saprotams, sāku pētīt materiālu, runāt ar šādiem cilvēkiem, viņu tuviniekiem.
Vienā brīdī sapratu, ka ir diezgan negodīgi māksliniekam būt kā utij uz sabiedrības ķermeņa, ik pa brīdim izsūcot uzblīdušās vietas.
No vienas puses, teātris it kā tieši ar to nodarbojas – ierodas vietā, kur samilst kāda sabiedrības problēma, runā par to, jo tā ir visinteresantāk. Tomēr sapratu, ka ir jādod kaut kas vietā. Nevis jāreklamē izrāde, bet jāreklamē problēma. Daudz vērtīgāk par paņemšanu ir atdot cilvēkiem kaut ko atpakaļ. Teātrī man ir iespēja raisīt kaut kādu interesi, runāt pietiekami atraktīvi, turklāt bez aizspriedumiem. Par sāpīgām lietām cilvēki ir pieraduši runāt ar tādu pietātīti, drusku skumjā balsī, bet man tas šķiet liekulīgi.