10. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Ināras Sluckas iestudētā melodrāma "La Kritusī". Galvenā – Violetas – loma uzticēta divām ļoti dažādām personībām – pieredzējušajai aktrisei Ditai Lūriņai un jaunajai operdziedātājai, mecosoprānam Kitijai Minātei.

Līdztekus operas "Traviata" komponistam Džuzepem Verdi izrādē minēts arī komponista Edgara Mākena vārds. Teātra mājaslapā par izrādi un tās galveno varoni Violetu teikts: "Kas patiesībā ir šī sieviete, kas slēpjas daudzo vārdu aizspogulijā? Dāma ar kamēlijām, Violeta Valerī vai traviata jeb Kritusī – viņas pasaule balstās pašas radītajās ilūzijās."

Dziedātāja Kitija Mināte 2021. gadā absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju kā operdziedātāja un ikdienā strādā par Jelgavas meiteņu kora "Spīgo" un jauktā kora "Mītava" vokālo pedagoģi.

Kāds bijis jūsu radošais ceļš līdz Nacionālā teātra skatuvei?

K. Mināte: 2021. gada rudenī mani uzrunāja komponists Edgars Mākens, kurš rakstīja savu kameroperu "Kontakts", ko bija paredzēts izrādīt Ģertrūdes ielas teātrī. Mana loma bija atveidot "DIA" – sievietes balsī runājošu mākslīgo intelektu, kurš sapņoja iegūt ķermeni, lai izveidotu pilnvērtīgas attiecības ar savu saimnieku. Toreiz iestudējuma režisore bija Ināra Slucka, pie kuras Mūzikas akadēmijā esmu mācījusies aktiermeistarību. Iestudējums bija veiksmīgs, kameroperu izdevās izveidot ļoti skaistu. Pieļauju, ka tas arī bija mans atspēriens, droši vien, iestudējot "Kontaktu", režisore novērtēja, kā es realitātē strādāju ārpus akadēmijas, darbojos ārpus studiju vides. Ļoti iespējams, ka darbs kameroperā bija tas, kādēļ Ināra noticēja, ka es būtu spējīga ielēkt Violetas lomā.

Kāda ir jūsu Violeta, vai iedvesmojusi kāda no agrākām latviešu vai pasaules operdziedātājām?

Violeta ierasti ir liriskā soprāna tēls. Šobrīd man izveidojusies gaiša un jauna mecosoprāna balss, laiks rādīs, var jau būt, ka tā vēl mainīsies. 

Es tiešām nekad neesmu skatījusies uz lirisko soprānu partijām un sapņojusi, ka kādu no tām varētu nodziedāt. Esmu gan dažreiz nodomājusi, ka man ļoti patīk dramatiskā soprāna partijas. 

Cik zinu, līdz šim Violetas lomu izpildījuši tikai liriskie soprāni, turklāt loma prasa spožas koloratūras. Agrāk nebiju klausījusies Violetas lomu un to analizējusi, un tikai tagad, kad mani aicināja dziedāt Violetas partiju, turklāt oriģināltonalitātē, sāku tajā ieklausīties. Neesmu gan īsti ieklausījusies latviešu dziedātājās, kuras izpildījušas Violetas lomu, bet, apbrīnodama viņu vieglumu un vijīgumu, klausījos vairākas ārzemju dziedātāju koloratūras. Dziedātājas partiju izpilda itin kā ar smaidu, it kā tas būtu pavisam vienkārši, kaut gan patiesībā tā nemaz nav. Skatoties, kā viņas to dara, centos panākt līdzīgu efektu – lai tas izskatītos un izklausītos viegli. Turklāt strādāju ne tikai ar operdziedātājas specifiskajiem darba paņēmieniem, kas nozīmētu, ka kustības un žestus varu pakārtot vieglākam dziedājumam. Proti – cenšos visu sasaistīt arī ar teātra specifiku, mēģinu piemēroties tam, ko pieprasa teātra skatuve. Uzdevums tik tiešām ir grūts, un, visu šo iemeslu vadīta, no līdzšinējām Violetas lomas atveidotājām, kuras bijušas operdziedātājas, nevarēju mācīties. Turklāt – runājot tieši par dziedāšanas tehniku, man balss bija arī "jāsavāc", ne tikai tāpēc, ka esmu mecosoprāns, bet arī tādēļ, ka teātrī dziedam ar mikrofonu un arī tas pieprasa mazliet transformēt dziedāšanas tehniku, tas nav gluži tas pats kā dziedāt uz operas skatuves.

Violetas stāsts, viņas rakstura atveide zināmā mērā ir piemērotāka mecosoprānam, jo tas nav gaišs stāsts…

Jā, tam pilnīgi piekrītu. Tas ir ļoti dramatisks, traģisks stāsts. Tieši tas, kas Violetas lomā mani uzrunā. Operas sižetu uz teātra skatuves gan neatveidosim pilnībā, citēsim izvilkumus no Verdi "Traviatas", bet, protams, būs daudz paralēļu ar oriģinālo Violetas stāstu. Tas ir traģisks stāsts par spēcīgu sievieti, un mani tas ļoti uzrunā. Man vienmēr licies saistoši skatīties un pētīt spēcīgu sieviešu dzīvesstāstus.

Vai viegli iejusties tik traģiskā tēlā?

Šis nav viegls uzdevums, turklāt neesmu aktrise, manuprāt, režisorei ar mani bija "jāpacīnās". Vēl gan ir nedēļa līdz pirmizrādei (mūsu saruna notiek 4. maijā. – D. J.), strādājam, lai izdotos noslīpēt dažas nianses, ceru, ka gala rezultāts būs labs. Līdz šim man nav bijis problēmu ar dramatiskiem tēliem.

Vai ikdienā jums sagādā gandarījumu strādāšana par koru vokālo pedagoģi? Jūsu pamatizglītība taču ir operdziedātāja…

Diemžēl operdziedātāja darba iespējas nav visai plašas. Latvijā ir tikai viena māja, opera, kur sevi var īstenot akadēmiskais vai operdziedātājs. 

Maģistrantūru pabeidzu kā operdziedātāja, un man gribētos izcīnīt savu vietu būt operas solistei. Līdz šim savu māku esmu realizējusi dažādos neatkarīgos projektos, taču tās ir tikai vienreizējas iespējas.

Daudzi, iegūstot Mūzikas akadēmijas izglītību, dodas strādāt pedagoģijā, gadās arī, ka profesija tiek nomainīta pilnībā. Mans ceļš iegrozījies tā, ka šobrīd esmu kļuvusi par vokālo pedagoģi. Šis darbs man ļoti patīk, tomēr ir pavisam cita lieta sevi realizēt uz skatuves.

Taču vokālās pedagoģes darbs man tiešām sagādā gandarījumu. Agrāk pat neapjautu, cik liela nozīme ir atgriezeniskajai saitei – ieguldot savu darbu citos, pieredzu, cik vērtīgs kļūst manis teiktais un mācītais, cik ļoti to novērtē otrs cilvēks. Jā, gadās, ka tas otrais to nenovērtē, bet paiet ilgāks laiks, un manis ieguldītais darbs devis redzamu attīstību. Ir ļoti laba sajūta, ka tavas zināšanas un darbs nes augļus, tas ir ļoti patīkami.

 

Nupat bija pedagogu streiks, kā ir ar jauna mūzikas pedagoga darba augļiem atalgojuma ziņā?

Man liekas, ka šis gan ir sāpīgs jautājums ikvienam kultūras cilvēkam. Tiesa, sava vieta ir jāizcīna, nav jau bieži tā, ka, pabeidzot augstskolu, vari mierīgi strādāt un pelnīt pietiekamu iztiku. Pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas jutos pietiekami izglītota un gudra, man būtu iespējas strādāt dažādus darbus, arī mācīties varēju jebkur citur. Bet, 

ja man jāizvēlas, vai cīnos par savu vietu un esmu kultūras vidē starp māksliniekiem vai eju strādāt citur kādu labāk atalgotu darbu, esmu par mākslinieka ceļu, jo šis ir emocionāli piepildītāks un skaistāks ceļš.

Kur sevi iedomājaties pēc, teiksim, desmit gadiem, kādi ir jūsu radošie sapņi?

Es gribētu palikt Latvijā. Daudzi uzskata, ka operdziedātājam būtu vieglāk izdzīvot kaut kur citur, piemēram, Itālijā ir pavisam citas iespējas. Tomēr es gribētu palikt mūsu valstī, turklāt, cerams, uz mūsu operas skatuves. Kas gan to lai zina, esmu operdziedātāja, bet dzīve izspēlē visādus jokus, šobrīd esmu uz Nacionālā teātra skatuves, varbūt dzīve mani aiznesīs uz vēl kādām dziedošās aktrises lomām. Bet tomēr labprātāk pēc pāris gadiem sevi redzētu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

Uzziņa

"Ļoti augsts līmenis"

Ināra Slucka, režisore: "Kitija Mināte bija mana studente, un jau ilgi esam strādājušas kopā. Jau kameroperas "Kontakts" laikā viņa spēja dziedāšanu sasaistīt ar spēcīgu aktiermeistarību, un tas pierādīja, ka viņa var vēl vairāk. Kitija ir absolūti apbrīnojams cilvēks, viņai piemīt milzīgas darba spējas, turklāt viņa visu mēģina izprast ļoti dziļi. Tas, ko viņa izrādē "La Kritusī", būdama vokāliste, paveikusi aktiermeistarības ziņā, ir ļoti, ļoti augsts līmenis. Viņai piemīt ļoti skaista balss un laba emocionalitāte, un, manuprāt, šajā izrādē, kurā ir daudz ne tikai dziedamā, bet arī dramatiskā teksta, viņa tikusi galā lieliski."