Koši sārtas un apetītlīgas – pirmās zemenes veikalu plauktos rosina tās nobaudīt, neraugoties uz dārgo cenu, taču garša nav ierasti pazīstamā. Vai pirmās pavasara ogas un dārzeņi ir veselīgi, un kāpēc importa zemeņu garša tik ļoti atšķiras no vietējām ogām? Uz šiem jautājumiem meklējam atbildes pie speciālistiem. Viņi kliedē vairākus mītus, kas iesakņojušies cilvēku apziņā.
Kāpēc pavasarī ievestās zemenes garšo citādi nekā vasaras pilnbrieda ogas no pašu dobes?
Izrādās, ka zemeņu garša ir atkarīga no šķirnes, audzēšanas apstākļiem un ogu gatavības novākšanas brīdī. Turklāt atšķirībā no āboliem un bumbieriem zemenes neturpina nogatavoties pēc novākšanas.
“Ziemas–pavasara periodā zemenes Latvijā lielākoties ienāk no Spānijas un Beļģijas siltumnīcām, pavasarī tām pievienojas ogas no Grieķijas.
Šķirnes, kuras audzē šajās valstīs, neder audzēšanai Latvijas apstākļos, jo ziemā izsalst. Šīm šķirnēm veidojas lielas, izskatīgas ogas, bet to garša ļoti lielā mērā ir atkarīga no laikapstākļiem.
Vēsā apmākušā laikā ogas ilgāku periodu piebriest, kļūst lielākas un smagākas, bet cukuru saturs tajās ir salīdzinoši zems gaismas trūkuma dēļ,” stāsta dārzkopības eksperte Mārīte Gailīte.
Lai zemenes būtu saldas, nepieciešams daudz saules gaismas dienā un vēsa (12–16 grādu) nakts. Siltākā laikā ogas nogatavojas strauji, kļūst mīkstas, bet cukuri tajās nepaspēj uzkrāties. Šādas ogas arī slikti pacieš transportēšanu. Zemenes lielākoties pārvadā ar autotransportu, un ceļš no Spānijas zemeņu siltumnīcām līdz lielveikala plauktam Latvijā ilgst vismaz piecas diennaktis, bet parasti ceļš ir ilgāks.
“Ogām vākšanas brīdī ir jābūt tādā stāvoklī, lai tās varētu nonākt galapunktā svaigas un neiztecētu pa ceļam. Ogu stingrība un blīvums atkarīgs arī no laistāmā ūdens sastāva un mēslošanas, it sevišķi no ogu nodrošinājuma ar kāliju un kalciju,” stāsta dārzkopības eksperte.
Savukārt Latvijā mazdārzos audzē pavisam citas šķirnes, kurām ogas no dabas ir mazākas. Mēslošana amatieru dārzā parasti aprobežojas ar kūtsmēsliem, ko iestrādā kaut kad pirms stādīšanas, bet barības elementu atbrīvošanās no kūtsmēsliem ir atkarīga no laikapstākļiem, tādēļ nav kontrolējama.
Pats svarīgākais, ka Latvijā zemenes vāc praktiski pavisam gatavas, protams, tajā brīdī tās ir uzkrājušas pietiekami daudz cukuru. Taču jāņem vērā, ka pelēkā puve (Botrytis cinerea) attīstās tieši uz gatavām ogām, jo visām sēnēm ir vajadzīgi cukuri, bet arī puve ir sēne. Tā sanāk, ka mazdārziņos bieži vien novācam jau inficētas ogas, tieši tāpēc tās drīz vien sāk tecēt un bojāties, bet lielveikalu zemenes, kas mērojušas tālu ceļu, mēdz ilgāk saglabāties svaigas.