23 °C
Lai gan rūpniecība pasaulē ir tikai ceturtais lielākais atmosfēras piesārņotājs ar siltumnīcefekta gāzēm, atpaliekot no enerģētikas, transporta un lauksaimniecības, tomēr Eiropas rūpniecībā aktīvi notiek zaļā pārkārtošanās, jo to nosaka Zaļais kurss un ES industriālā stratēģija. Kas šajā jomā notiek Latvijā?
Pati pamanāmākā zaļās pārkārtošanās pazīme Latvijas rūpniecībā ir uzņēmumu saules parki, kas aug kā sēnes pēc lietus. Tie samazina ražošanas atkarību no fosilajiem energoresursiem, elektrības cenu svārstībām un mazina arī uzņēmumu oglekļa pēdu.
Piemēram, pirms dažām nedēļām par nodomu veidot saules paneļu parku Olainē 3,3 miljonu eiro vērtībā paziņoja farmācijas milzis "Olainfarm", paredzēts, ka vidēji gadā tas segs ap 40% no uzņēmuma elektroenerģijas patēriņa, taču tas ir tikai viens no piemēriem.
Tāpat daudzos uzņēmumos tiekot pētītas iespējas siltuma uztveršanai un vēlreizējai izmantošanai. Taču vienlaikus tiek atzīts, ka gandrīz neviens uzņēmums šobrīd nevar apmierināt savas enerģijas vajadzības tikai ar šīm metodēm. Īpaši redzams tas ir ražošanas jomās, kas prasa lielu industriālā siltuma daudzumu – cementa (nepieciešami 1500 °C) un citu būvmateriālu ražošanā, stikla šķiedras izgatavošanā (1580 °C) un dažādu veidu ķīmiskajā rūpniecībā, tādēļ gaidāmi arī citi pārkārtošanās procesi.
Uztrauc eksporta konkurētspēja
No visām apstrādes rūpniecības nozarēm Latvijā lielākais energopatēriņš ir tieši būvmateriālu ražošanā, tādēļ šajā nozarē zaļā pārkārtošanās ir visaktuālākā un pārmaiņas vērojamas vislabāk. Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons stāsta, ka nozarē notiekot masveidīgs zaļās pārkārtošanās process, lai samazinātu atkarību no fosilajiem resursiem un elektrības cenu svārstībām, un tas pārsvarā izpaužas kā saules paneļu staciju celtniecība.
Tikai 2022. gadā būvmateriālu ražotāji esot investējuši vairāk nekā 80 miljonus eiro, un galvenokārt šīs investīcijas saistītas ar atjaunojamo resursu izmantošanu un uzņēmumu energopatēriņa samazināšanu,
piemēram, "Knauf Latvija" jaunā ražošanas līnija sniedzot iespēju ietaupīt 10% enerģijas.
"Bez orientācijas uz Zaļo kursu Latvijas būvmateriālu ražotājiem nav nākotnes, jo esam eksportējoša nozare, 75% saražoto būvmateriālu tiek vesti uz citām valstīm, un pieprasījums tirgū ir tieši pēc zaļi un ilgtspējīgi ražotiem būvmateriāliem. Dažās valstīs, kā Zviedrijā, ilgtspējīgās ražošanas deklarācijas būvmateriāliem jau ir obligāta prasība, citas tam tuvojas. Šīs prasības attiecas ne tikai uz pašu būvmateriālu kā tādu, bet arī tā ražošanas procesu, ekspluatācijas periodu un utilizāciju pēc tam. Tas viss, protams, ietekmē būvmateriālu pašizmaksu, taču energoresursu cenu svārstības pēdējos gados to ietekmējušas vēl vairāk," stāsta Jākobsons.
Tieši tādēļ būvmateriālu ražotājiem īpaši svarīga ir dažādu atbalsta mehānismu ieviešana. Piemēram, viens no šķēršļiem saules parku izmantošanā ir jautājums par tiešajām līnijām. "Ja uzņēmuma saules parks atrodas citā kadastra objektā nekā pats uzņēmums, tad uzņēmums nevar pats sev piegādāt saražoto elektrību bez "Sadales tīkla" starpniecības – tas paaugstina elektrības cenu. Tas pats notiek gadījumos, ja uzņēmuma teritoriju šķērso ceļš vai dzelzceļš, kas rūpniecības uzņēmumos ir bieža parādība, – arī tad uzņēmumam jāmaksā "Sadales tīklam" par starpniecību un tīkla uzraudzīšanu. Tāpat daudzi šķēršļi pašas Latvijas likumdošanā un citos normatīvajos aktos liedz plašāku otrreizējo materiālu izmantošanu būvmateriālu ražošanā," saka Jākobsons. "Piemēram, ja uzņēmums uzkrāj izmantotus betona paneļus, lai tos samaltu un izmantotu būvmateriālu ražošanā, tad to jāpaspēj izdarīt gada laikā. Ja šo termiņu nokavē, būvmateriāli tiek pārkvalificēti par atkritumiem un normatīvie akti liedz tos izmantot ražošanā bez atkārtotas sertifikācijas, sagādājot papildu izmaksas.
Vienlaikus L. Jākobsons ir nobažījies, kāda būs zaļās pārkārtošanās ietekme uz Latvijas ražotāju eksporta konkurētspēju.
Jākobsons stāsta, ka tādi ES iekšējā tirgus aizsardzības mehānismi kā oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (pilnībā stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī) gan sargāšot Eiropas iekšējo tirgu, taču uzņēmumu eksporta atbalstam mehānismu nav. "Latvijas būvmateriālu ražotājiem tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ir taisnība, ka liela daļa būvmateriālu eksporta koncentrēta Baltijas jūras reģionā, tātad Eiropas Savienības iekšienē. Tomēr tādi būvmateriāli kā stikla šķiedra un tās izstrādājumi, plastmasas caurules, fibrolīts un dažādi citi tiek eksportēti uz visu pasauli – kopumā Latvijas būvmateriāli tiek vesti uz 80 valstīm. ES nav politikas, kā atbalstīt savu ražotāju konkurētspēju trešajās valstīs, kurās netiek izmantots oglekļa kvotu tirdzniecības mehānisms. Lielās un bagātās valstis, kā Vācija un Francija, to var darīt no saviem līdzekļiem, bet mazajām valstīm tas nav pa kabatai," tā L. Jākobsons.
Pārkārtošanās pirms Zaļā kursa
Šķiet, ka iespaidīgākais un labākais piemērs, kā Latvijas uzņēmumi pielāgojas zaļajām prasībām, ir cementa un betona ražotājs "Schwenk Latvija" Brocēnos. Šis kādreizējais lielākais dabasgāzes rīma rūpniecībā savu fosilo energoresursu patēriņu šobrīd samazinājis līdz 2% no energobilances, pārējās enerģētiskās vajadzības nodrošinot ar atkritumu dedzināšanu. Vienlaikus "Schwenk" kļuvis neoficiāli pazīstams kā lielākais riepu dedzinātājs Latvijā. Uzņēmuma vides nodaļas vadītāja Santa Kļava stāsta, ka šāds fosilo resursu izmantošanas samazinājums ieplānots un panākts jau t. s. jaunās rūpnīcas celtniecības laikā (pabeigta 2010. gadā), jo tā jau celtniecības laikā tikusi orientēta uz enerģiju, kas tiek iegūta no atkritumu dedzināšanas.
"Cementa un betona ražošana, izmantojot alternatīvos kurināmos, ir labi izpētīts process, tādēļ jaunā cementa rūpnīca bija orientēta uz tieši šādu modernu procesu un tehnoloģijām. Lai gan ES Zaļais kurss tolaik vēl nebija formulēts, tomēr politiskā virzība bija skaidri saprotama. Bija skaidrs, ka emisijas būs jāsamazina, tādēļ uzņēmuma vadība pieņēma lēmumu orientēties uz modernu ražošanas procesu.
Jaunajā cementa rūpnīcā lielākā daļa ražošanas procesam nepieciešamā siltuma tiek iegūta, izmantojot speciāli sagatavotus, sasmalcinātus un izžāvētus atkritumu maisījumus.
Dedzinām sasmalcinātas nolietotas riepas, kartonu, dažādas šķiedras un tekstilrūpniecības atkritumus – kopumā šādu atkritumu maisījumu ir ap desmit, katrs no tiem ir labi izpētīts un tā degšanas īpatnības ir labi zināmas. Uzņēmumam ir vairāki desmiti šādu atkritumu maisījumu piegādātāju gan Latvijā, gan ārpus tās," stāsta S. Kļava.
Pavisam bez fosilajiem – nekādi
Vienlaikus "Schwenk" nevar pilnībā atteikties no fosilo resursu – dabasgāzes un akmeņogļu – izmantošanas, un tie pārskatāmā nākotnē turpinās veidot 2% no uzņēmuma energobilances. Paradoksāli, bet tas saistīts tieši ar vides prasību ievērošanu – dedzinot atkritumus zemā temperatūrā, veidojas kaitīgi savienojumi un kvēpi, pārsvarā tas notiek temperatūrā no 200 līdz 400 °C. Tādēļ ES likumi pieprasa, ka cementa ražošanas krāsnis līdz 800 grādu temperatūrai tiek uzsildītas ar dabasgāzi un tikai pēc tam krāšņu kurināšanas procesā drīkst izmantot atkritumu maisījumus. Pati klinkera (apdedzināts kaļķakmens un māla maisījums, kuru samaļot iegūst cementu) apdedzināšana notiek 1500 grādu temperatūrā, tad kvēpi un kaitīgi izmeši vairs neveidojas – tie sadeg, bet atkritumu radītie pelni kļūst par klinkera sastāvdaļu, nepasliktinot tā mehāniskās un fizikālās īpašības. Savukārt akmeņogles uzņēmums nelielos daudzumos izmanto temperatūras regulēšanai krāsnī gadījumos, kad iznāk saskarties ar nepietiekami labi sagatavotu un izžāvētu alternatīvo kurināmo, skaidro S. Kļava.
Lai gan Latvijas rūpniecībā netrūkst pozitīvu zaļās pārkārtošanās piemēru, tomēr nedrīkst ļauties pārliekam optimismam.
Vēl 2023. gada vidū savā ziņojumā Saeimai Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska izteicās, ka rūpniecības zaļās pārkārtošanās mērķu sasniegšana līdz 2030. gadam esot "izaicinoša", un ierindoja šo jomu tajā pašā kategorijā, kurā ir ēku energoefektivitāte. Zinot, ka ēku energoefektivitātes mērķu sasniegšanā kopumā valstī un īpaši galvaspilsētā situācija ir slikta, arī uz situāciju rūpniecībā kopumā jāraugās piesardzīgi.
Uzziņa
Zaļais kurss un industriālā stratēģija
- Eiropas Zaļais kurss (ZK) ir ES izaugsmes stratēģija, kuras mērķis ir līdz gadsimta vidum padarīt ES par taisnīgāku un pārtikušāku sabiedrību ar mūsdienīgu, resursu ziņā efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā siltumnīcefekta gāzu neto emisijas samazinātos līdz nullei. Būtiska ZK sastāvdaļa ir arī ES industriālā stratēģija.
- ES industriālā stratēģija tika pieņemta 2020. gadā un atjaunināta 2021. gadā, ņemot vērā Covid-19 krīzē gūtās mācības: robežu ietekme uz cilvēku un preču pārvietošanu, vietējās ražošanas nozīme, sabrūkot globālajām piegādes ķēdēm, un pieprasījuma traucējumi krīzēs. Šai stratēģijai vajadzētu virzīt Eiropas rūpniecību pa divējādo zaļās un digitālās pārkārtošanās ceļu un tādējādi kļūt konkurētspējīgākai pasaules mērogā. Stratēģijas mērķi ir samazināt rūpniecības oglekļa pēdu, piedāvājot cenas ziņā pieejamus un tīrus tehnoloģiju risinājumus un izstrādājot jaunus uzņēmējdarbības modeļus.
- ES Industriālā stratēģija aptver 14 dažādas rūpniecības ekosistēmas: aerokosmonautikas un aizsardzības, agropārtikas, būvniecības, kultūras un radošo industriju, digitālās nozares, elektroniku, visas energoietilpīgās nozares, veselības, mobilitātes, transporta, autobūves nozares, pakalpojumu sniegšanu dzīvesvietā, sociālo ekonomiku un civilo drošību, mazumtirdzniecību, tekstilnozares un tūrismu.
- Pastāv arī vairākas industriāli zinātniskas ES iniciatīvas, kas pašas par sevi nav Industriālās stratēģijas sastāvdaļa, taču spēlē būtisku lomu tajā. Tās ir – Eiropas Akumulatoru alianse, kuras mērķis ir padarīt Eiropu par ilgtspējīgu akumulatoru ražošanas līderi pasaulē un šādi nodrošināt valstu savienības autoražošanas konkurētspēju; Plastmasas aprites alianse, kuras mērķis ir palielināt plastmasas otrreizējo izmantošanu Eiropā; Eiropas Tīrā ūdeņraža alianse, kuras mērķis ir atbalstīt liela mēroga ilgtspējīgi iegūta ūdeņraža ražošanas un transportēšanas sistēmas veidošanos ES; Eiropas Izejmateriālu alianse, kuras mērķis ir nodrošināt valstu savienības stratēģisko autonomiju retzemju ķīmisko elementu jomā.
Dati: Eiropas Komisija
Eksperta viedoklis
Pārkārtošanās notiek, tomēr ir problēmas
Arta Dimbiere, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) enerģētikas eksperte: Man šķiet, ka Latvijas rūpnieki vēl ne līdz galam saprot, ko īsti nozīmē zaļā pārkārtošanās. Emisiju samazināšanas un atjaunojamo energoresursu izmantošanas nepieciešamība jau ir labi izprasta, bet tikpat labi nesekmējas ar izpratni par to, ka zaļā pārkārtošanās ir arī par efektivitāti gan ražošanā, gan arī pārvaldībā, gan arī par aprites ekonomiku. Tomēr ir arī uzņēmumi, kas spēj rādīt aprites ekonomikas piemēru citiem – tāds, piemēram, ir "Getliņi EKO", kas ne tikai ražo biometānu no atkritumiem, ar kuru pēc tam silda dārzeņu audzēšanas siltumnīcas, bet arī uztver oglekli un cenšas to tālāk izmantot siltumnīcās. Līdzīgs pozitīvs piemērs ir "Jaunpils piens", kurš izveidojis ļoti efektīvu ražošanas ciklu, kur izmanto gan piena pārstrādes procesā iegūto siltumu, gan atkārtoti izmanto ūdeni, kā arī visus piena pārstrādes atlikuma produktus vai nu eksportē, vai pārdod kādam citam izmantotājam tepat – proti, gandrīz nekas netiek izmests atkritumos.
Vienlaikus Latvijā ir iezīmējušās arī vairākas ar zaļo pārkārtošanos saistītas problēmas.
Viena no tādām ir lēnais temps, kādā Latvijas likumdošanā tiek iestrādātas ES klimata un vides direktīvu prasības. Otra – ar oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, kas tiek dēvēts arī par Eiropas oglekļa robežu, saistītais problēmu komplekss. Oglekļa robeža paredzēta, lai lielus oglekļa izmešus radošu produktu imports no trešajām valstīm ar zemākiem vides standartiem neizkonkurētu ES ražojumus iekšējā tirgū, tādēļ tos paredzēts aplikt ar papildu robežām. Taču ar šo regulējumu ir vairākas problēmas – pirmkārt, pēc ražotāju domām, tas tiek ieviests ļoti novēloti, otrkārt, pastāv bažas par tā izpildes efektivitāti un, visbeidzot, tas risina tikai iekšējā tirgus aizsardzības problēmu, bet nerisina eksporta problēmas. Eiropas Komisija nav paredzējusi nekādas kompensācijas, lai nodrošinātu Eiropas eksporta konkurētspēju valstīs, kurās neeksistē oglekļa emisiju kvotu sistēma, un paredzams, ka tādu būs ļoti grūti izveidot.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".
