Latviete Zanda Martena jau pusotru gadu ir deputāte Vācijas Bundestāgā. Intensīvais darbs un tēmas, kādas ietekmējušas valsts ikdienu, kā kovids un Krievijas kara radītās sekas ekonomikā bijušas īsts izaicinājums apakšpalātas deputātes karjeras sākumā. Zanda teic, ka laika, lai iejustos jaunajos pienākumos īsti nav bijis: "Drīzāk bija ātri jālec aukstā ūdenī un pašam jāskatās, kā peldēt tālāk."
Rīgā ar Zandu tiekamies pilsētas centra kafejnīcā un runājam par vācisko, latvisko un krievisko, par darba spēka trūkumu un migrācijas izaicinājumiem, par darbinieku iespējām tapt pašiem par savas laimes kalējiem un pensijām, kuru lielums, kā izrādās, var būt nepietiekams arī Vācijas sociālo garantiju sistēmā.
Kāda pašlaik ir Bundestāga deputātes Zandas Martenas darba ikdiena?
Z. Martena: Tagad puse manas dzīves laika paiet Diseldorfā, manā vēlēšanu apgabalā, bet otra puse – Berlīnē. Tur esmu atsevišķas nedēļas, kad Berlīnes Bundestāgā notiek deputātu darba sesijas. No pirmdienas vakara līdz piektdienas pēcpusdienai intensīvi strādāju: piedalos sēdēs un sanāksmēs. Apmēram pulksten septiņos izeju no mājas un, ja esmu atgriezusies vakarā ap 21.00 vai 22.00, tad man ir sajūta, ka vēl priekšā ir krietni garš vakars.
Bundestāgā deputātiem pusi sava darba laika ir jāstrādā arī savā vēlēšanu apgabalā. Kā notiek šis darbs – tā ir katra deputāta brīva izvēle. Man ļoti svarīgas ir regulāras tikšanās ar cilvēkiem Diseldorfā. Tā ir tikpat svarīga darba daļa kā strādāt Berlīnē ar likumprojektiem. Vēlos uzturēt šo saikni ikdienā, nevis parādīties publiski tikai īsi pirms nākamajām vēlēšanām, sak, četri gadi ir pagājuši, un tagad, lūdzu, ievēliet mani atkal!
Gribu, lai iedzīvotāji zina – esmu šeit un vēlos zināt, kādas ir viņu problēmas, kas nomāc darbiniekus, kas ir aktuāls uzņēmumiem…
Jo redzamāks tu esi, jo vairāk cilvēku saprot, ka pie tevis var vērsties. Un tieši tā es saprotu sava darba jēgu.
Esat juriste un arī Latvijā savulaik strādājāt arodbiedrību sfērā. Kā zināms, Vācijā arodbiedrības ir ļoti spēcīgas. Latvijā lielākoties par savām tiesībām skaļi un publiski iestājas mediķu un skolotāju arodorganizācijas. Citas arodbiedrības savas dienas vada klusāk, tomēr tas nenozīmē, ka visās pārējās nozarēs darba ņēmēju ikdienā vienmēr viss ir kārtībā. Kas, jūsuprāt, būtu jādara Latvijas iedzīvotājiem un arī arodbiedrībām, lai pārliecinoši pastāvētu par savām tiesībām?
Manuprāt, pats svarīgākais cilvēkiem Latvijā būtu apzināties, ka viņiem pašiem ir iespējas ietekmēt visus procesus un likumus, kas iespaido viņu ikdienu. Man ir sajūta, ka Latvijā cilvēki bieži uzskata – "es tāpat neko nevaru mainīt" un "tas tā vienkārši ir"… Cilvēki sūdzas un sūkstās, viņiem tiešām klājas grūti. Bet visbiežāk nākamo soli spert šajā situācijā neizdodas. Ja man un arī maniem līdzcilvēkiem ir grūti, tā noteikti ir risināma problēma. Tas nav nekāds dabas likums: ne cenas par enerģiju un degvielu, ne algas. Visu jautājumu pamatā ir kādi politiski lēmumi. Tās ir bijušas politiskas izšķiršanās. Un tas nav nekas tik fatāls, kas vienkārši būtu jāpieņem kā liktenis!
Latviešiem varbūt ir tāda tendence visu izskaidrot ar to, ka "liktenis" vai "katram savs krusts jānes" – visu mūsu pagātni caurvij šie vēstījumi, kurus mēs līdz pat šodienai esam tā iesūkuši, ka nepietiek spēka saprast: viss ir mūsu pašu rokās!
Pēdējā laikā darba attiecību sakarā gan ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kur cilvēki apvienojas – kā skolotāji vai mediķi – un viņiem ir iespējas kaut ko panākt. Arī pārējās nozarēs to redz un secina, ka tā ir iespēja. Ne tikai katrs sūdzas savā virtuvē pie galda, bet apvienojas tur, kur viņi varētu tapt sadzirdēti. Dažkārt Latvijā tā nicīgi saka: kurš skaļāk kliedz, to sadzird, – bet tieši tā tas arī darbojas!
Vācijā cilvēki aktīvi apvienojas arodbiedrībās un cīnās par savām tiesībām, un nevis tāpēc, ka tur cilvēki būtu savādāki, bet tādēļ, kā šīs tradīcijas ir senākas, līdz ar to ir arī daudz vairāk redzams un saprotams, kāda tam ir nozīme. Man ļoti gribētos, lai arī Latvijā cilvēkiem būtu vairāk pašpārliecinātības un viņi apzinātos, ka ir iespēja ko mainīt: te ir mūsu valsts un mūsu likumi ir pašu rokās.